Albānija Kaukāzā

Albānija (gr. Αλβανεια, lat. Albania, pers. Harrāna, azerb. Qafqaz Albaniyası, arm. Աղվանք - Agvanka, senarm. Aluanka, pašnosaukums nav zināms¹) - valsts Aizkaukāzā, mūsdienu Azerbaidžānas un Dienviddagestānas teritorijās no I gs.p.m.ē. līdz 510. gadam. Galvaspilsēta - Kabala (Kabalaka), bet V gs. - Berde. Sākotnēji 12 nahu-dagestāņu valodu saimes cilšu - albāņu, gelu, legu (lezgīnu), utiju (udīni), gargaru, čilbu, silvu, lpinu, codu u.c. - savienība, kuru antīkie ģeogrāfi lokalizē Kuras kreisajā krastā no Ibērijas līdz Kaspijas jūrai.² Pirmais albāņus piemin Lucijs Flavijs Arrians (Lucius Flavius Arrianus, 85.-175.), savā darbā "Anabasis Alexandru" minot tos persiešu karaspēkā kaujā pie Gaugamelām (331.g.p.m.ē.). Pirmo reizi albāņu valsts avotos parādās, kad Gnejs Pompejs (Gnaeus Pompeius) 66. g.p.m.ē., vajājot Mitridatu VI Eipatoru (Μιθριδάτης), pie Kuras upes sastapās kaujā ar albāņu valdnieka Oroza karaspēku (sakaujot to un padarot Albāniju par vasaļvalsti). Tad arī Strabons (Στράβων, 64.g.p.m.ē.-24.g.) savā "Ģeogrāfijā" (Γεογραφικά, 11.4.) dod pirmo daudzmaz plašāko albāņu un Albānijas aprakstu. Kā uzticams sabiedrotais, Albānijas valdnieks Urnairs, kad Roma un Sasanīdu Persija sadalīja 387. gadā Lielarmēniju, saņēma Arcahas un Utikas novadus, paplašinot savu valsti. Valdnieka Vačes laikā Albānija mēģināja saraut vasaļattiecības ar Persiju, taču tika sakauta un 461. gadā padarīta par provinci. Pievienojoties Ibērijas valdnieka Vahtanga IV Gorgosala un Armēnijas sparapeta Vagana Mamikonjana dumpim, Albānija kā valsts tika atjaunota 487. gadā, taču 510. gadā pēc Vačagana Tikumīgā nāves tika likvidēta kā valsts un turpmāk bija Persijas province. Ap 630. gadu tika daļa provinces kļuva par vasaļvalsti, kurā valdīja Mihranīdu dinastija, taču 705. gadā to iekaroja arābi un tā kļuva par kalifāta provinci. Kopš IV gs. dominējošā reliģija bija kristietība, persiešu laikā visai izplatīts arī zoroastrisms, bet sākot ar XI gs. tjurku cilšu migrāciju un apmešanos reģionā un vietējo iedzīvotāju tjurkizāciju, par dominējošo reliģiju kļuva islams.

Atsauces un skaidrojumi

¹ Robert H. Hewsen. "Ethno-History and the Armenian Influence upon the Caucasian Albanians," in: Samuelian, Thomas J. (Hg.), Classical Armenian Culture. Influences and Creativity. - Chicago, 1982, 27-40.
² Муравьев С. Н. Заметки по исторической географии Закавказья. Плиний о населении Кавказа. // ВДИ., 1988, № 1, с. 157.

Literatūra

Hewsen R.H. Ethno-history and the Armenian influence upon the Caucasian Albanians. Classical Armenian culture: Influence and creativity. - Scholars press: Philadelphia, 1982
Abuladze I. About the discovery of the alphabet of the Caucasian Albanians. // Bulletin of the Institute of Language, History and Material Culture (ENIMK). Vol. 4, Ch. I, Tbilisi, 1938
Thomson, Robert W. Rewriting Caucasian History: The Medieval Armenian Adaptation of the Georgian Chronicles. - Oxford University Press, 1996, ISBN 0198263732.

Бартольд В. В. Сочинения, т. II., ч. 1, - Москва, 1963, стр., 661-662
Алиев K. Античная Кавказская Албания. - Баку, 1974
Юшков С.В. К вопросу о границах древней Албании. // Исторические записки. № I, - Москва, 1937, с. 129-148
Яновский А. О древней Кавказской Албании. // Журнал министр. народного просвещения. 1846. Ч.52. стр., 97
Очерки истории СССР. / Первобытно-общинный строй и древнейшие государства на территории СССР. - АН СССР: Москва, 1956, стр., 615
Левиатов В.Н. Азербайджан с V в. д. н. э. по III в. н. э. // Известия АН Азерб.ССР, 1950, № 1

Resursi internetā par šo tēmu

Albānija Kaukāzā

Atsauces un skaidrojumi

Literatūra

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt