Pagājušo laiku stāsts
Pagājušo laiku stāsts (kr. Повесть временных лет), historiogrāfijā bieži dēvēta par Nestora hroniku vai Pagājušo gadu vēsturi - hronika, Kijevas Krievzemes vēsture, aptver laiku no mītiskajiem pirmssākumiem, kuru XII gs. sarakstījis Nestors Hronists.
Rakstot hroniku, Nestors to balstīja uz virkni senāku avotu: Pečoru klosterī glabājušos 1093. gadā sastādītu t.s. "Sākumhroniku" (Начальная летонись), bizantiešu autoru Joanna Malala un Georgija Amartola hronikas, Georgija Hamartolas hroniku, kas senkrievu valodā pārtulkota X gs., X gadsimta senkrievu-bizantiešu līgumus, XI gadsimtā senkrievu valodā pārtulkoto bizantiešu "Hronogrāfu" (vēsturisku apcerējumu krājumu), kas papildināts ar izvilkumiem no svēto dzīves aprakstiem, klostera arhīvu materiāliem. Rakstīto avotu ziņas Nestors papildinājis arī ar mutvārdu tradīcijā atrodamajām ziņām, piemēram, tirgotāju, karavīru (piem., par mūku kļuvušā bajāra Jana Višatiča) atmiņām. Vēlākos gadsimtos hronika vairākkārt rediģēta, atbilstoši sava laika zemes kungu interesēm. Tā 1116. gadā kņaza Vladimira Monomaha uzdevumā hroniku pārstrādāja Mihailovskas Vidubickas klostera igumens Silvestrs. Divus gadus vēlāk tika sagatavota vēl trešā hronikas redakcija. Šīs senākās, tāpat kā vēlākās hronikas redakcijas nav saglabājušās.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 15.-17. lpp.
- Повесть временных лет. / Перевод с древнеруского Лихачев, Д.С., Романов Б.А. Том 1-2. - Издательство Академии Наук СССР: Москва-Ленинград, 1950
