Pagājušo laiku stāsts
Pagājušo laiku stāsts (kr. Повесть временных лет), historiogrāfijā bieži dēvēta par Nestora hroniku vai Pagājušo gadu vēsturi - hronika, Kijevas Krievzemes vēsture, aptver laiku no mītiskajiem pirmssākumiem, kuru XII gs. sarakstījis Nestors Hronists.
Rakstot hroniku, Nestors to balstīja uz virkni senāku avotu: Pečoru klosterī glabājušos 1093. gadā sastādītu t.s. "Sākumhroniku" (Начальная летонись), bizantiešu autoru Joanna Malala un Georgija Amartola hronikas, Georgija Hamartolas hroniku, kas senkrievu valodā pārtulkota X gs., X gadsimta senkrievu-bizantiešu līgumus, XI gadsimtā senkrievu valodā pārtulkoto bizantiešu "Hronogrāfu" (vēsturisku apcerējumu krājumu), kas papildināts ar izvilkumiem no svēto dzīves aprakstiem, klostera arhīvu materiāliem. Rakstīto avotu ziņas Nestors papildinājis arī ar mutvārdu tradīcijā atrodamajām ziņām, piemēram, tirgotāju, karavīru (piem., par mūku kļuvušā bajāra Jana Višatiča) atmiņām. Pēc Nestora nāves ap 1114. gadu. 1116. gadā darbu pie hronikas, rediģējot, turpināja Mihailovskas Vidubickas klostera igumens Silvestrs (игумен Сильвестр), pēc tam hroniku līdz 1200. gadam turpināja igumens Mozus no Vidubickas klostera (игумен Моисей Выдубицкий). Šīs senākās, tāpat kā vēlākās hronikas redakcijas nav saglabājušās. 1377. gadā hroniku no kāda 1305.gadā izgatavota noraksta pārrakstīja un rediģēja igumens Lavrentijs (игумен Лаврентий) - šo "Pagājušo laiku stāsta" redakciju historiogrāfijā dēvē par "Lavrentija hroniku" (Лаврентьевская летопись). No XV gadsimta sākuma saglabājies Ipatija klostera Kostromā noraksts, pazīstams ar nosaukumu "Ipatija hronika". Abi šie noraksti kalpoja kā pamatavoti sākotnējā hronikas teksta restaurēšanai.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 15.-17. lpp.
- Нестор Летописец. Повесть временных лет. / Перевод с древнеруского Лихачев, Д.С., Романов Б.А. Том 1-2. - Издательство Академии Наук СССР: Москва-Ленинград, 1950
