Latvijas Revolucionāro sociālistu partija
Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (LRSP) (kr. Латвийская партия революционеров-социалистов), literatūrā arī eseri, sociālisti–revolucionāri vai sociālrevolucionāri - radikāli demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā un Latvijas Republikā laikā no 1913. līdz 1919. gadam.
Izveidota 1913. gadā, kad Latviešu sociāldemokrātu savienības II kongresā tika mainīts partijas nosaukums uz "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" - jaunais nosaukums šķita atbilstošāks partijas ideoloģijai - revolucionārajam sociālismam, - bez tam vajadzēja uzskatāmāk norobežoties no LSDSP, ar ko bija visai saspīlētas, dažbrīd pat naidīgas attiecības (līdzīgie nosaukumi bieži radīja pārpratumus). Pēc darbības apsīkšanas, sākoties I Pasaules karam, 1917. gada martā LRSP legalizēja savu darbību Latvijas teritorijā. Tika nodibinātas nodaļas visās lielākajās Vidzemes un Kurzemes pilsētās, partijā iesaistījās jauni biedri, no jauna organizācijai pievērsās vecbiedri (taču partiju pameta viens no tās spēcīgākajiem līderiem M.Valters). Sāka izdot laikrakstu "Darba Tauta", bet Maskavā kopš 1918. gada pavasara - "Darba Domas". Vācu okupācijas laikā partijas darbība fatktiski tika minimalizēta pagrīdes apstākļos. Par spīti daļas Rīgas nodaļas biedru un partijas Maskavas Pagaidu centra noraidošajai attieksmei, ilggadējie LSS/LRSP biedri Ernests Traubergs un Emīls Skubiķis iesaistījās demokrātiskajā blokā. Latvijā legalizējās pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijā. Piedalījās Latvijas Tautas padomes dibināšanā (3 pārstāvji: Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis un Kārlis Albertiņš). Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas LRSP notika šķelšanās: vairākums biedru novērsās no jaunās valsts, iebilstot nevis pret neatkarīgu Latviju kā tādu, bet gan pret tās buržuāzisko pamatu. Pēc partijas šķelšanās 1918. gada 24. novembrī jautājumā par atbalstu Tautas padomei partijas t.s. kreisais spārns turpināja savu darbību, izvirzot ideju par "trešo ceļu", t.i., nenostājoties ne lielinieku, ne Pagaidu valdības pusē, taču ņēma dalību strādnieku sacelšanās notikumos Rīgā 1919. gada janvāra pirmajās dienās. 1918. gada ziemā un 1919. gada pirmajā pusē izdeva laikrakstu "Uz Priekšu". Ideoloģiskajā pretstāvē pilsoniskajām partijām un nesaskaņās ar sociāldemokrātiem strauji zaudēja piekritēju skaitu, kļūdama par vienu no radikālajām sīkpartijām. Par to, ka partijas biedri paši daļēji apzinājās savu nespēku, liecina fakts, ka LSPR laikā dalībai Rīgas domes vēlēšanās izveidoja kopēju sociālistisko bloku ar LSD mazinieku iniciatīvas grupu, nesociālistiskajiem revolucionāriem, krievu sociālistiem revolucionāriem, krievu maziniekiem un Bundu. Savā laikrakstā "Uz priekšu!" LRSP kritizēja gan lielinieku politiku zemes jautājumā, gan vispārējo haosu valstī, gan asiņaino izrēķināšanos ar latviešu buržuāziju. Pēc Rīgas nonākšanas Niedras valdības kontrolē LRSP kreisā spārna darbība tika aizliegta. LRSP labējais spārns, kas atbalstīja Latvijas Republikas neatkarību, atjaunoja savu darbību Tautas padomē. Tomēr partijas biedru skaits bija pārāk mazs, lai realizētu patstāvīgu politisku darbību. LRSP nespēja piedāvāt neko tādu, kas cilvēkiem liktu sociāldemokrātu vietā izvēlēties revolucionāros sociālistus. Gadiem ilgi viņu atšķirības zīme bija prasība pēc Latvijas neatkarības. Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas, kad LSDSP pauda savu atbalstu jaunajai valstij, šī agrāk būtiskā LRSP īpatnība zaudēja nozīmi. Partija pašlikvidējās 1919. gada vasarā: augustā kopā ar Darba savienību un Latvijas Bezzemnieku agrāro savienību tika dibināta Darba partija.
Literatūra par šo tēmu
- Tatjana Bartele. Latviešu kreisās organizācijas Maskavā padomju varas pirmajos gados (1918-1920) // Latvijas arhīvi. 2001. Nr.1.
