Latvijas Tautas padome
Latvijas Tautas padome jeb LTP - pašpasludināta pagaidu likumdevēja institūcija, kas darbojās mūsdienu Latvijas teritorijā no 17.11.1918. līdz 30.04.1920. Izveidota - nevis ievēlēta, bet daļas labējo un centrisko politisko partiju[1][2] pārstāvju (t.s. Demokrātiskais bloks) sastādīta, - Rīgā 1918. gada 17. novembrī. Dibināšanas sēdē Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova ielā (tag. Krišjāņa Barona ielā) tika pieņemta LTP politiskā platforma, kas sastāvēja no septiņām nodaļām: tika paredzēts, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara Latvijā pieder LTP, kas arī ieceļ Pagaidu valdību, Latvijas valsts veidojama kā apvienota, patstāvīga, neatkarīga un uz demokrātiskiem pamatiem balstīta republika. Dažas tiesību normas bija ieskicētas visai fragmentāri, bet dažu nebija vispār, piemēram tiesu vara. Dibināšanas brīdī bija 40 locekļu (Latviešu zemnieku savienībai 13 vietas, LSDSP - 10, Demokrātiskai partijai- 5; Radikāldemokrātiskai partijai - 5, Latvijas Revolucionāro sociālistu partijai - 3, Nacionāldemokrātiskai partijai - 2, Republikāņu partijai un Neatkarības partijai pa vienai vietai) - 1919. gada rudenī LTP locekļu skaits sasniedza 183, bet līdz darbības beigām tās locekļu skaits pieauga līdz 245. Jauni locekļi tika uzņemti kooptācijas ceļā. 18. novembrī tika publicēts uzsaukums ‘’Latvijas pilsoņiem’’, kur TP vārdā tika pasludināta Latvijas valsts izveidošana un papildus TP politiskās platformas normām noteikts, ka Latvijas teritorija aptver latviešu novadus etnogrāfiskajās robežās. Vakarā 2. Rīgas pilsēta teātra telpās (tag. Nacionālais teātris) notika svinīgs Latvijas Republikas proklamēšanas akts, kurā piedalījās TP locekļi un uzaicinātie viesi. Pirmo Latvijas Pagaidu valdību LTP apstiprināja 19. novembrī. Šajā laikā LTP nolēma pievienoties arī Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, kad tās biedriem būs iespēja atgriezties Latvijā. Savas darbības laikā LTP sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 sēdes. [3] Darbs galvenokārt norisinājās komisijās. Līdz darbības beigām tika izveidotas 22 pastāvīgās komisijas, to skaitā arī Starpfrakciju birojs. 1919. gada jūnijā "Latvijas Tautas Padomē ir priekšstāvji no visām grupām un virzieniem, kas ietilpst Latvijas Nacionālpadomē un Rīgas politiskajā blokā. Latvijas Tautas Padome sastāv no visu latviešu politisko partiju un tautību mazākumu priekšstāvjiem, izņemot lieliniekus. Viņā ir 100 locekļu, no kuriem 78 ir latvieši, 8 vācbaltieši, 7 ebreji, 5 krievi, 1 lietuvietis un 1 polis. Latviešu vietas ir izdalītas tā, ka vienu trešdaļu ieņem Zemnieku savienība, politiska partija, kura atbalstās uz zemes vissvarīgāko iedzīvotāju šķiru. Sociāldemokrātu strādnieku partija arī ieņem vienu trešdaļu no vietām, un beidzamā trešdaļa ir izdalīta starp pilsētu pilsoniskām partijām. No Latvijas ebrejiem un krieviem Tautas Padomē piedalās visu grupu priekšstāvji, izņemot lieliniekus. Vienīgi vācbaltiešiem nav pilnīgas priekšstāvniecības".[4] Darbību reglamentēja 1919. gada 23. augustā pieņemtais Latvijas Tautas Padomes kārtības rullis. Teorētiski LTP kontrolēja Pagaidu valdības darbību, bet ņemot vērā to, ka sēdes sanāca neregulāri, bet nestabilā situācija valstī prasīja operatīvu likumdošanas darbu, 1919. gada 16. jūlijā nācās izdot likumu Par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus, kas visu varu valstī nodeva Pagaidu valdības rokās. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī, bet darbu tā sāka 1920. gada 1. maijā: pirmajā Satversmes sapulces sēdē LTP priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to TP darbība bija beigusies.
Atsauces un skaidrojumi
- ↑ Nepielaida piedalīties Latviešu Tautas partiju u.c. impērijas laika partijas, kā arī kreisā spārna partijas, kā arī dažu etnisko minoritāšu partijas. Bez tam, protestējot pret 1918. gada 29. decembra līgumu starp Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu (Winnig), kas paredzēja Latvijas pilsonības piešķiršanu vācu brīvprātīgajiem, kuri vismaz četras nedēļas Latvijā būtu piedalījušies cīņās pret lieliniekiem, kā arī 30. decembrī notikušo latviešu zemessardzes Rīgas 1. apsardzības rotas strēlnieku apšaušanu pēc Pagaidu valdības rīkojuma, 30. decembrī LSDSP izstājās no LTP. Tikai pēc 1919 . gada 16. aprīļa puča 17. aprīlī LSDSP CK nolēma atgriezties LTP.
- ↑ 1918. gada 29. decembra Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā A. Vinniga un Latvijas Pagaidu valdības līgums par Latvijas pavalstniecību piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem.
- ↑ Kaut rezidence bija Rīgā, laikā, kad Latvijas SPR spēki bija ieņēmuši to, LTP darbība norisinājās Liepājā, bet bermontiādes laikā sēdes notika Cēsīs.
- ↑ Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 75. lpp.
- Latvijas Tautas padome (stenogrammas). - Rīga, 1920.
- Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991. 3, 3.-9.lpp.; 1992. 1(4), 3.-13.lpp.
- Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
- Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A.Gulbis, 1930. 65.-73.lpp.
