Nācija
Nācija (an. nation, vc. Nation, kr. нация) - iedomāta, ierobežota un suverēna polītiska kopiena, kuru vieno pasaules redzējums, kultūrtelpa, vēsture un savstarpējā solidaritāte. XIX-XX gs. mijā tika lietots kā jēdziena "tauta" sinonīms. Mūsdienās tiek definēta kā iedomāta, jo eksistē tikai cilvēku prātos, jo tās locekļi cits citu nepazīst un nevar pazīt, taču, neraugoties uz to, viņiem ir priekšstats par savu kopību (pat mazākās nācijas pārstāvji nekad nesatiks un pat nepazīs vairākumu no saviem līdzbiedriem, lai gan dzīvo iedomā par savu kopību, kuras pamatā ir vienots pasaules uzskats, telpa un vēsture); ierobežota, jo nācijas jēdziens attiecas uz konkrētu teritoriju apdzīvojošu sabiedrību; un kā suverēna, jo tā ir vērsta uz neatkarīgu un varenu valsti. Fenomens radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos kā varai optimālākajam izvēloties mononacionālas valsts modeli. Nācijai nepieciešama kāda vienojoša kultūra un pilsoniska ideoloģija, kopīgi centieni, sapratne, idejas, pārdzīvojumi – noteikts šādu vērtību daudzums, kas palīdz cilvēkus viņu tēvzemē saliedēt vienā veselumā. Nācijas tiek uzskatītas par kultūrtipa kopienām, kuru locekļus apvieno ar vēsturi saistītās atmiņas, mīti un tradīcijas, bet gadījumos, ja valstī ieceļo ar savu vēsturisko kultūru “apaugušas” imigrantu kopienas, tad tikai pēc vairākām paaudzēm viņi pilnībā iekļaujas “nācijā”, tās vēsturiski iedibinātajā kultūrā.
Kopīgais, kas vieno mūsdienās atšķirīgo nācijas jēdziena izpratni (ir ļoti grūti definēt jēdzienu, kas apzīmē noteiktu cilvēku grupu, kuriem ir īpaša solidaritātes izjūta), ir apjausma, ka nācijas ideja dara iespējamu kādu daļu definēt kā “mēs” un atlikušo daļu kā “svešie”. Tādējādi runa ir par ietveršanas un izslēgšanas metodi (saskaņā ar sociālo zinātņu terminoloģiju tās ir “inklūzija” un “eksklūzija”). T.i. nācija veidojas no indivīdiem, kuri identificējas ar kolektīvu, konstruē fiktīvu, iedomātu “mēs”, kas abstrahējas no nācijas locekļu reālām diferencēm un nevienādības. Konstruējot “mēs” vienotas nācijas izpratnē, indivīdiem nepieciešams rast kopīgus saskarsmes punktus, tāpēc priekšplānā izvirzās identitātes aspekts. Personīgi nepazīstamu, radniecības saitēm nesaistītu cilvēku kopības un saderības izjūta atklāj, ka kopumā kolektīvā un, jo īpaši, nacionālā identitāte ir plašāka nekā individuālā identitāte, tā ir sociālā procesā konstruēts fenomens. Indivīds nevar brīvi izvēlēties savu identitāti, identitātes “projekta” izstrādi un īstenošanu ierobežo pastāvošās diskursīvās prakses. Kolektīvās identitātes definīcija ar atsaucēm uz pagātni, nācijas “saknēm” ļauj padarīt to dabisku, neatklājot konkrētu sociāli politisko institūciju, kura organizē šo publisko diskursu. Grupas identitātes veidošana ietver kategorizācijas procesu, jo, lai grupa varētu pastāvēt, indivīdiem ir jākategorizē sevi grupas terminos. Savukārt nacionālā kultūra veido identitātes, piedāvājot nācijas tēlu, ar kuru indivīds var identificēties. Šī identitāte ir balstīta uz stāstiem un atmiņām, kas kalpo kā savienotājelementi starp nācijas identitātēm pagātnē, tagadnē un nākotnē. Cilvēki tic savai iedomātajai kopienai un identificējas ar to, ja viņus pārliecina nācijas iedomātā identitāte un idejas. Visai izplatīts ir viedoklis, ka nāciju un nacionālo identitāšu diskursi ir balstīti uz četrām diskursīvajām makrostratēģijām: konstruējošām (vērstas uz nacionālās identitātes konstruēšanu), pamatojošajām (vērstas uz nacionālās identitātes vai tās naratīvu saglabāšanu un reproducēšanu), transformatīvajām (vērstas uz nacionālās identitātes maiņu lielākā vai mazākā mērā), destruktīvajām (vērstas uz esošās nacionālās identitātes demontēšanu). Citas identitātes var arī iedvesmot, taču jebkurā gadījumā nacionālā identitāte ir balstīta uz attiecībām – dalījumu starp “mums“ un “viņiem“.
Vispārpieņemtas koncepcijas nav un pats jēdziens, kā jau iedomātu fenomenu apzīmējošs, ir visai nosacīts. Ir sastopami arī gana pretēji vērsti viedokļi. Viens no nedaudzajiem šī fenomena pētniekiem Ēriks Hobsbaums (Hobsbawm) uzskata, ka nācija ir nevis spontānu jūtu rezultāts, bet gan mākslīgi radīts veidojums jeb artefakts. Viņš īpaši uzsver nāciju veidošanās procesus, kuros kādas grupas kopīgais vai šķietami kopīgais tiek formēts pretstatā pretiniekam, visbiežāk kā pretreakcija pretinieka teritoriālajām prasībām. Tādējādi, pēc Ē. Hobsbauma domām, cilvēki veido savu vēsturisko atmiņu un arī nacionālo identitāti, balstoties uz konkrētiem vēsturiskajiem notikumiem.
Skat. arī nacionālisms, tauta, cilts, klans, dzimta
Literatūra par šo tēmu
- Hobsbawm E.J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 2012 - 214 p. ISBN 1107604621
- Jansen C., Borggraefe H. Nation. Nationalitaet. Nationalismus. - Campus Verlag: Frankfurt am Main, 2007
- Eickelpasch R., Rademacher C. Identitaet. - Transcript Verlag: Bielefeld, 2004
- John A. Hall. The State of the Nation: Ernest Gellner and the Theory of Nationalism. - Cambridge University Press, 1998 - 317 p.
- Smith A.D. Nationalism: Theory, Ideology, History. - Polity Press: Cambridge, 2001
- Poole R. Nation and Identity. - Routledge: London/New York, 1999
- Андерсон Б. Воображаемые сообщества. Pазмышления об истоках распространении и национализма. - Kанон-пресс-ц, Kучково поле: Москва, 2001
- Андерсон Б., Бауэр О., Хрох М. и др. Нации и национализм. - Праксис: Москва, 2002. - 416 с. ISBN 5-901574-07-9
- Балибар Э., Валлерстайн И. Раса, нация, класс. Двусмысленные идентичности. - Логос-Альтера: Москва, 2003. - 272 с. ISBN 5-8163-0058-X
- Геллнер Э. Нации и национализм. - Прогресс: Москва, 1991
- Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998
Resursi internetā par šo tēmu
- Žagariņš J. Jaunā polītiskā nācija - jeb negātīvā brīvība un iedomātā kopiena.
- Haralds Biezais. Faktu un teorijas pretrunas komūnistu tautas jēdzienā. // Jaunā Gaita nr. 127, 1980.
