Pils

Pils (kr. замок; no lat. clusa - nocietinājums) - ar aizsardzības mūri, donžonu un sargtorņiem (dažkārt arī ar aizsarggrāvi) nocietināta (jaunajos laikos pilis pārstāja nocietināt ar fortifikācijas būvēm) zemes kunga rezidence, kurā pastāvīgi vai sporādiski uzturējās pats zemes kungs, tā galms, administrācija, gvarde. Arhitektoniski pils veido vienu kompleksu ēku ar piebūvēm un iekšpagalmu. Šāda tipa nocietinātas rezidences sastopamas jau senajos Austrumos, Senajā Ķīnā, Japānā un Romas impērijā, taču visplašāko izplatību no Bizantijas guva Eiropā viduslaikos, līdz ar feodālās sistēmas veidošanos. Eiropā pilis sākotnēji būvētas no koka (koka pils), bet attīstoties celtniecības tehnoloģijām, kopš XII gs. - mūra u.c. ilgtermiņa celtniecības materiāliem. Attīstoties artilērijai, pastāvīgi pilnveidojās arī piļu fortifikācija un izskats, līdz ar šaujampulvera parādīšanos, mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija un pils kā militāra būve zaudēja savu stratēģisko nozīmi. Turpmākajos gadsimtos pilis kalpoja tikai kā dzīvojamās rezidences.

Skat. arī: cietoksnis

Literatūra par šo tēmu

• Kaufmann J.E., Kaufmann H.W. The Medieval Fortress: Castles, Forts and Walled Cities of the Middle Ages. - De Capo Press: Cambridge (MA), 2001. ISBN 0-306-81358-0