Čagataja uluss

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 25. decembris, plkst. 17.56, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tsagadain Ulus
200px
valdnieki:
  • Čagatajs (1225.-1242.)
  • Kara hulagu (1242.-1247., 1252.)
  • Jesu Munke (1247.-1252.)
  • Mubaraks (1252.-1261., 1266.)
  • Algu (1261.-1266.)
  • Baraks (1266.-1271.)
  • Negu (1271.-1272.)
  • Buga Timurs (1272.-1291.)
  • Duva (1282.-1306.)
  • Kunčeks (1306.-1308.)
  • Hizars (1308.-1309.)
  • Kebeks (1309., 1318.-1326.)
  • Jesu Buka (1309.-1318.)
  • Jelčigidajs (1326.)
  • Dura Timurs (1326.)
  • Tarmaširins (1326.-1334.)
  • Buzans (1334.-1336.)
  • Dženkši (1336.)
  • Jesu Timurs (1336.-1342.)
  • Muhameds (1342.)
  • Kazans (1342.-1346.)

Čagataja uluss (mon. Цагадайн Улс - Tsagadain Ulus, an. Chagatai Khanate, vc. Tschagatai-Khanat, kr. Чагатайский улус) - Mongoļu impērijas daļa, Čagatajam piešķirtais valdījums Centrālāzijā, izveidots 1220. gadu vidū, iekarojot horezmšaha zemes. Galvaspilsēta Аlmalika (1222.-1266.), vēlāk Samarkanda (1266.-1370.). Tradicionāli anomadu zemes ar zemkopību oāzēs un upju ielejās, ļoti attīstītu tirdzniecību un amatniecību. Kontrolēja Zīda ceļu. Ar Tarmaširina (Ala ad Dina) valdīšanas laikā zemē tika ieviests islams. Valdošo politisko eliti veidoja tjurku un mongoļu militārā un vietējā administratīvā elite. XIV gs. 40. gados valsts zaudēja savas rietumu provinces (Maveranahru), kuras pēc pusgadsimta apvienoja emīrs Timurs (1336.-1405.).

Literatūra par šo tēmu

  • Костюков В. П. Иранский поход Хулагу: предыстория // Золотоордынская цивилизация : Сборник статей. — Казань: Издательство «Фэн», 2009. - В. 2. - С. 69-89. ISBN 978-5-9690-0101-5

Resursi internetā par šo tēmu