Rādens Volferts Gerhards fon
barons Volferts Gerhards fon Rādens (Wolfert Gerhard, Baron von Rahden; 1893.-1943) - baltiešu muižnieks, kājnieku virsnieks.
Dzimis 1893. gada 15.(27.) maijā Asaros (Assern) pie Rīgas, barona Aleksandra fon Rādena un Elizabetes (dzim. Freih.in Knigge) ģimenē. Pamatizglītību guvis Mītavas ģimnāzijā, pēc tam mācījies Lignicas karaskolā (Die Liegnitzer Ritterakademie). No 1911. gada dienestā Vācijas impērijas armijā, karogjunkurs (Fahnenjunker). Dienēja Prūsijas ķeizariskajā Aleksandra gvardes grenadieru pulkā (Kaiser Alexander-Garde-Grenadier-Regiment Nr.1). Karodznieks (1913.). Piedalījies 1. Pasaules karā, no 1914. gada maija leitnants, izlūku bataljona komandieris. 3 reizes ievainots, apbalvots (EK I u. II; Hohenzollern-Hausord. m. Schwertern), demobilizējies 1918. gada rudenī kā virsleitnants.
1918. gada decembrī Jelgavā noorganizējis pašaizsardzības vienību - t.s. Rādena rotu, - kuras priekšgalā stājās Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra) dienestā, piedalījās Latvijas Neatkarības karā. 1919. gada februārī paaugstināts par ritmeistaru. No 1919. gada 12. jūlija majors, Latvijas baltvācu zemessargu virsštāba priekšnieks (Chef d. Oberstabs d. Balt. Landeswehr), majors. Cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē. No decembra vienības faktiskais komandieris. 1920. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1920. gada 1. aprīļa 13. Tukuma kājnieku pulka 3. bataljona komandieris. 1921. gada martā atvaļināts no dienesta. 1922. gadā pulkvežleitnanta pakāpe tika anulēta, degradēts par kapteini.
1921.-1939. gados nodarbojās ar lauksaimniecību Meimuižā (Maihof) pie Jelgavas (pārējos īpašumus, izņemot muižas ēkas un 50 ha neatsavināmo daļu, Latvijas valdība agrāreformas ietvaros konfiscēja). 1923. gadā salaulājies ar baronesi Elizabeti fon Strombergu (Elisabeth Bsse. v. Stromberg). No 1934. gada Baltijas landesvēra un 13. Tukuma kājnieku pulka bijušo karavīru biedrības priekšsēdētājs, Vācbaltiešu tautas kopas Latvijā (Deutsch-Baltisches Volksgemeinschaft in Letland) valdes loceklis. 1939. gadā kā vācbaltietis bija spiests pamest Latviju. No 1939. gada vērmahtā virsleitnants, no 1943. gada 18. jūnija pulka komandieris, kapteinis (Hauptmann d.R. z.V.). Pazudis bez vēsts 1943. gada 1. oktobrī kaujās pie Kijevas.
Apbalvojumi:
- Vācijas Dzelzs krusts, I un II pakāpe
- Vācu sudraba krusts par tuvcīņu
- Hoencollernu krusts ar zobeniem
- Triju Zvaigžņu ordenis, V šķira
- Dzelzs krusts, I un II pakāpe
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 389.-390. lpp. ISBN 9984-00-395-7
