Bulak-Balahovičs Staņislavs
Staņislavs Bulak-Balahovičs (blkr. Станіслаў Булак-Балаховіч, kr. Станислав Никодимович Булак-Балахович, pl. Stanisław Bułak-Bałachowicz, 1883-1940) - ģenerālmajors, t.s. Bulak-Balahoviča vienības komandieris Krievijas pilsoņu kara laikā (1919-1920), Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieks, Polijas armijas virsnieks.
Biogrāfija visai neskaidra, balstās uz paša teikto un nostāstiem. Dzimis 1883. gada 10. februārī Vidžu miestā (blkr. Відзы. kr. Видзы) pie Braslavas, Kauņas guberņā (mūsd. Baltkrievija), Krievijas impērijā, muižas pavāra, sīkšļahtiča Nikodima Balahoviča (Никодим-Михаил Сильвестрович Балахович) un Juzefas Balahovičas ģimenē. Katolis. Bērnība pagāja ģimenes pusmuižā, ko tēvs bija nopircis īsi pēc dēla piedzimšanas. Pamatizglītību ieguva Novoaleksandrovskā (Новоалександровск, mūsd. Zarasi, Lietuvā), pēc tam mācījies Sanktpēterburgā, Sv. Staņislava poļu privātģimnāzijā. Pēc tam it kā mācījies par agronomu Belmontos. 1902.-1903. gados strādājis lauksaimniecībā, 1903.-1904. gados grāmatvedis dzelzceļa būvē. Kopš 1904. gada grāfa Plātera-Zīberga Lužskas (Городец-Лужский) muižas pārvaldnieks, t.s. muižkungs Disnas apriņķī.
1914. gada rudenī mobilizēts, dienēja imperatora Aleksandra II Kurzemes 2. leibulānu pulkā (Курляндский 2-й лейб-уланский полк), apbalvots, septembrī paaugstināts par kornetu. Iecelts par 2. kavalērijas divīzijas īpašā eskadrona (vēlāk Atamana Puņina vārdā nsauktā īpašā kavalērijas vienība - отряд Особой важности имени Атамана Пунина) komandieri, dienēja tiešā Ziemeļu frontes virspavēlnieka pakļautībā (vienībā dienēja arī tā jaunākais brālis Juzefs). Oktobra apvērsuma laikā atradās aizmugurē, Lugā, kur ārstējās hospitālī. Izveidojies no aizmugurē esošajiem virsniekiem un karavīriem savu kavalērijas vienību, kas iekļauta jaunizveidotajā Sarkanajā armijā kā Lužskas 1. partizānu kavalērijas pulks (Лужский 1-ый конный партизанский полк). 1918. gada novembrī ar visu savu vienību pārgājis frontes līniju un iestājies Atsevišķā Pleskavas korpusa rindās, tika paaugstināts par rotmistru. Pēc Pleskavas korpusa sakāves turpināja dienestu jaunizveidotajā Ziemeļu armijas Atsevišķajā korpusā. Maijā paaugstināts par pulkvedi.
Pēc Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas sagrāves, 1920. gada janvāra beigās vērsās Polijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Rīgā ar piedāvājumu visai vienībai stāties Polijas dienestā. Marta vidū vienība devās uz Poliju, kur vienība tika pārformēta par kavalērijas divīziju un jūnija otrajā pusē iesaistījā kaujās pret lieliniekiem. 1920. gada oktobrī, kad bija uzsāktas KPFSR un Polijas miera sarunas, kur viena no prasibām bija atbruņot Polijas bruņoto spēku sastāvā karojošās krievu pretlielinieku daļas, Bulak-Balahoviča vadītā divīzija iebruka Baltkrievijā, ieņēma vairākus apgabalus un stājās zem Baltkrievijas Politiskās padomes karoga kā Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķā vienības (kr. Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики) komandieris, ģenerālmajors, kopš 14. novembra Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieks. 1920. gada novembra vidū pie Moziriem (Мозырь) Bulakoviča armija cieta smagu sakāvi un 18. novembrī sāka ar kaujām atkāpties Polijas virzienā. Pēc Polijas un Padomju Krievijas pamiera līguma (12.10.1920.) 5. decembrī vienība tika izformēta un internēta.
Apbalvojumi:
- Sv. Jura krusts (1915)
- Sv. Jura ordeni, IV šķira (1915)
ģen. Staņislavs Bulak-Balahovičs
Bulak-Balahovičs un Laidoners Pleskavā
Bulaka-Balahoviča sieva Gerda fon Gerharda
kopā ar sievu
S.Bulak-Balahovičs Baltkrievijas Tautas republikas armijas uniformā
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999. - 92. lpp.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
- Balahovičs porit uz Pūliju. // Latgolas Vōrds. 12.03.1920.
- Jēkabsons Ē. Ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs un Latvija. // Latvijas Arhīvi. – 1995. – Nr. 1. – 16. – 21. lpp.
- Кручинин А.С. С.Н. Булак-Балахлвич и балаховцы в борьбе за Псков осенью 1918 года. // Война и оружие : Новые исследования и материалы. Труды Четвертой Международной научно-практической конференции 15–17 мая 2013 года. Часть II - ВИМАИВиВС: Санкт-Петербург, 2013, 392-406 c. ISBN 975-5-7937-0905-3
