Cietoksnis

Krakas cietoksnis (XII-XIV gs.)

Krakas cietokšņa (XII-XIV gs.) plāns

Cietoksnis (an. fortress, kr. крепость) - stratēģiski svarīga nocietināta vieta ar pastāvīgu garnizonu, kas kontrolē plašu apvidu ap cietoksni, apbruņojumu, uzkrājumiem, ar fortifikācijas būvēm nodrošināta autonomai aizsardzībai uz visām pusēm, izolēti no bāzes un sagatavota ilgstošam aplenkumam.

• Krievijas impērijā cietokšņu statuss juridiski noformulēts 1720. gadā un 23. maijā impērijas cietokšņi tika pakļauti ģenerālfeldcehmestrs (генерал-фельдцейхмейстер). 1722. gadā apstiprināts cietokšņu ģenerāldirektora amats (генерал-директор над всеми крепостями), kurš kontrolēja ģenerālfeldcehmestram pakļautos cietokšņus. 1729.-1736. un 1742.-1790. gados cietokšņu sistēma ietilpa Krievijas impērijas galvenās artilērijas un fortifikācijas kancelejas (Канцелярия Главной артиллерии и фортификации) kompetencē. Bija atsevišķi laika periodi, kad cietokšņu pārraudzība tika sadalīta artilērijas un inženierdaļu jomās, attiecīgajām cietokšņu garnizonu daļā pakļaujoties savai pārvaldei. Administratīvi impērijas cietokšņi tika sadalīti Ostzejas (Остзейские - 11 cietokšņi), Krievijas (Российские - 18 cietokšņi), Persijas (Персидские - 5 cietokšņi). 1731. gada 14. jūlijā tos visus (izņemot iekarotos "Persijas") sadalīja 6 inženieru departamentos. 1763. gadā sistēmu sadalīja departamentos: Finlandes (Финляндский департамент крепостей - 10 cietokšņi), Liflandes (Лифляндский департамент крепостей, t.i. Vidzemes - 13 cietokšņi), Kijevas (Киевский департамент крепостей - 13 cietokšņi), Astrahaņas (Астраханский департамент крепостей - 8 cietokšņi) un Sibīrijas (Сибирский департамент крепостей - 7 cietokšņi). Departamentu un cietokšņu skaits, kā arī garnizonu apjoms vairākkārt mainījās (1802., 1809., 1811., 1819., 1826. gados). 1809. gadā cietokšņu artilērijas daļas tika pakļautas izveidoto artilērijas apvidu pakļautībā, bet inženiertehniskās daļas - inženieru apvidu pakļautībā. Cietokšņus sadalīja 3 kategorijās, atkaribā no to militāri stratēģiskās nozīmes. 1812. gada 5. jūlijā ar imperatora reskriptu tika noteikts cietokšņu statusa un garnizonu režīma maiņa miera, kara un aplenkuma stāvoklī. Katrā cietoksnī tika izveidots cietokšņa štābs ar komandantu vadībā. Pirmo divu kategoriju cietokšņos bez štāba standarta sastāva vēl ietilpa placmajors (плац-майор), placadjutants (плац-адъютант) un vārtu majors (майор от ворот). Ārkārtas apstākļos varu cietoksnī varēja pārņemt imperatora iecelts kara gubernators. Cietokšņos, kuri atradās darbojošās armijas kontrolētā teritorijā, gubernatoru un komandantu varēja iecelt armijas virspavēlnieks. Cietokšņu pārvaldes sistēma galīgi tika nostiprināta ar 1886. un 1901. gadu noteikumiem. Atkarībā no stratēģiskās nozīmes, apbruņojuma un garnizona cietokšņus iedalīja 4, bet kopš 1901. gada - 3 kategorijās. Stratēģisko nozīmi zaudējušie cietokšņi tika izmantoti kā armijas noliktavas. Katram cietoksnim bija pakļauta apkaime, t.s. cietokšņa apvidus (крепостной район), kurš aptvēra apkaimi aptuveni viena pārgājiena attālumā no nocietinājumiem. Cietoksni pārvaldīja komandants, kuram bija pakļautas visas garnizona pārvaldes struktūrvienības un karaspēka daļas. Bez tam viņam kā garnizona priekšniekam bija pakārtotas arī tās karaspēka dalas, kuras bija izvietotas cietokšņa apvidū (uz atrašanās laiku). Komandanti bija pakļauti Kara ministrijai un tieši kara apgabalu galvenajiem priekšniekiem (главным начальникам военных округов).

Skat. arī: kastela, forts, pils, pilskalns, Daugavgrīvas cietoksnis

Literatūra par šo tēmu

• Kaufmann J.E., Kaufmann H.W. The Medieval Fortress: Castles, Forts and Walled Cities of the Middle Ages (2004 ed.). - De Capo Press: Cambridge (MA), 2001. ISBN 0-306-81358-0

Resursi internetā par šo tēmu

• Крепость - Российский государственный военно-исторический архив. Путеводитель
• Атлас крепостей Российской империи. (.PDF, 146 Мб.)