Vēsture

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 16. decembris, plkst. 09.24, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vēsture (sengr. Ιστορία, lat. historia) - zinātne, kas pēta cilvēku sabiedrības attīstības procesus, kas noritējuši telpā un laikā, radot izmaiņas cilvēku dzīvesveidā, politiskajā, ekonomiskajā, kultūras, etniskajā u. c. jomās, sabiedrības darbību, struktūras, pasaules skatījuma, mentalitātes izmaiņas un to likumsakarības. Ciktāl pētījuma priekšmets ir kvantitatīvi mērāms, vēsture izmanto empīriskos pierādījumus un matemātiskās metodes, bet analīzei un traktējumiem pastāv virkne pētīšanas metožu, kas ļauj izvairīties no spekulācijām, kādas raksturīgas nezinātniskajai pieejai. Kā apakšnozares tajā ietilpst: vispārīgā vēsture, medievistika, Latvijas vēsture, arheoloģija, etnoloģija, vēsturiskā antropoloģija, kultūras un zinātnes vēsture, historiogrāfija un vēstures palīgdisciplīnas.

Prof. M.Duhanovs traktē šādus vēstures zinātnes pamatuzdevumus:[1]

  • Nepieļaut vēstures vienkāršošanu un iztaisnošanu. Portugāļu sakāmvārds tēlainā izteiksmē šo domu formulē: “Dievs raksta vēsturi līkām līnijām.”
  • Attieksme pret šādu vēstures redzējumu vēsturniekus ļauj dalīt "indeterministos" un "deterministos". Katrs no šiem virzieniem ir daudzveidīgs, tomēr galveno atšķirību var raksturot šādi: indeterministi par sev pretējā virziena gal veno trūkumu uzskata atsevišķu determinējošu faktoru (ekonomisko, sociālo, nacionālo, ģeogrāfisko, ideoloģisko, psiholoģisko u.c.) vai to kombināciju ietekmes uz vēstures procesu attīstību pārspīlētu novērtējumu, un arī personības vai cilvēku grupas rīcības un izvēles iespēju ietekmēt vēstures procesu neadekvāti zemu novērtējumu. Sabiedrībai šādā vēstures izgaismojumā atliek vienīgi pieņemt spēles noteikumus un aktīvi līdzdarboties objektīvi ritošā procesā vai arī, dar bojoties tam pretī, piedzīvot nenovēršamu sakāvi. Daudz nopietnāk indeterminisko faktoru ignorēšana parādās deterministu nostājas galējās izpausmēs. Viena no tām – teleoloģiskā (telos – gr. "mērķis") pieeja – vēstures iztulkojumā postulē sabiedrības automātisku virzīšanos pretī kādam augstāku spēku nosacītam mērķim. Tādējādi jau pašā virzības sākumā ir pilnībā nosacīts, kādas būs šīs virzības beigas. Citu variantu nevar būt. Nezinātniska pieeja nosaka tikpat nezinātnisku izpētes metodi. Pētnieks, zinot notikušā iznākumu, atlasa tikai tādus faktus un argumentus, kas noder šī iznākuma pamatošanai (von dem Ergebnis her auf das Ergebnis hin). Tas ir uzdevums ar iepriekš zināmu atbildi, pravietošana – post factum (piemēram, spriedumos par Otrā pasaules kara fatālo determinētību, ko novērst it kā nekādi nebija iespējams). Teleoloģiskā pieeja kategoriski noliedz alternatīvu iespēju vēsturē, tā nepieļaujot arī hipotēzes, un noraida visu, ko ievada prezumpcija ja. Cieņā, protams, nav arī nejaušība. Vācu vēsturnieks Golo Manns (Mann) atzīmē, ka šī pieeja izslēdz arī personības lomu, jo, viņaprāt, tieši indivīdu iejaukšanās vēstures gaitā noved pie vislielākajām nejaušībām (protams, tas sakāms par personībām ar lielu ietekmi uz valstu un nāciju likteņiem). Teiktais nenozīmē, ka pētnieks var ignorēt galarezultātu, kā tas viss beidzās (piemēram, to, ka 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš). Pētnieks to zina, un tā ir viņa lielā priekšrocība salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms kara. Viņš nedrīkst ignorēt saikni starp sākumu un beigām. Viss, kas notika laikposmā starp diviem pasaules kariem, ir ne tikai šī kara priekšvēsture. Tā ir arī kara beigu priekšvēsture. Tāpēc jāņem vērā ne tikai neizmantotās iespējas, alternatīvie risinājumi, kādi pastāvēja, lai karu novērstu, bet arī ilgstošas darbības faktori, kas virzīja pasauli pretī karam.
  • Pretstats pētniekiem, kuri vēsturi traktē determinisma un it īpaši fatālā determinisma garā, ir indeterministi, kas balstās uz atziņu par atklātu vēsturi. No viņu viedokļa ikvienā vēstures posmā ir saskatāmi daudzi attīstības varianti. Katrs no tiem ir viena no bijušajām vai esošajām iespējām, kas klauvē pie nākotnes durvīm, nostādot cilvēkus izvēles priekšā, ko pieņemt un ko noraidīt. Arī indeterministu vēstures interpretācijā svarīga vieta ir ierādīta likumsakarībām, un tā nebūt nav haosa valstība, ko (kā to palaikam apgalvo opo-nenti), it kā zīlējot kafijas biezumos, savos darbos attēlo indeterminisma virziena vēsturnieki. Bet atšķirībā no deterministu skatījuma indeterministu redzējumā vēsturē nedarbojas nepieciešamības dieviete (Karls Popers (Popper)), kas diktē vēstures gaitu no “A” līdz “Z” un pilnīgi nomāc cilvēka gribu un rīcības spējas. Vēstures izpēte viņiem nav uzdevuma risināšana ar iepriekš zināmu atbildi, kur cita risinājuma nevarēja būt, kur jau pašā sākumā ieprogrammēts – kāds būs noslēgums. Daudz kas mūsu pagātnē varēja risināties citādāk. Par nenovēršamu indeterminisms atzīst tikai to, kas jau ir noticis. Atšķirība starp abiem virzieniem kaut arī ir ļoti būtiska, tomēr nenozīmē abu virzienu pilnīgu nesavienojamību. Ja nerēķina indeterminisma un deter-minisma galējās izpausmes, tad pārējais, kas dominē katra virziena ietvaros, nebūt nenoliedz savu oponentu nostāju pilnībā. Viņi uzskata par nepieciešamu nopietni ieklausīties otrās puses teiktajā. “Audiatur et altera pars” ir viņu dialoga pamatnosacījums. Tā ir plurālismam raksturīga pieeja, kas noliedz monisko pārliecību par visa pastāvošā vienu vienīgo pamatu un uzskata, ka dažādi viedokļi, konfrontējot savā starpā, cits citu arī papildina. Tādējādi abu nostāju attiecību diapazons ir ļoti plašs – no konfrontācijas līdz kooperācijai. Domstarpības indeterministu un deterministu vidū rada jautājums, kas vēstures scenāriju izveidē ir primārs un kas ir sekundārs – determinējošie vai nedeterminējošie faktori. Viens no spilgtākajiem pārstāvjiem indeterministu nometnē ir patiesi vērtīgās Vācijas 19. gadsimta vēstures autors Tomass Niperdejs. “Vēstures pamatkrāsas,” lasām viņa trīssējumu grāmatas noslēgumā, “nav melna un balta, tās pamatraksts (Grundmuster) nav šaha galdiņa kontrasts; vēstures pamatkrāsa ir pelēka – tās nebeidzamajās niansēs.”
  • Tomēr nedrīkst par zemu novērtēt nostājas – kas ir primārs un kas ir sekundārs – nozīmi. Ļoti svarīgas šajā ziņā ir franču Annales skolas spilgtāko pārstāvju Marka Bloka un Lusjēna Fevra atziņas. Tās, koncentrēti formulējot, ir šādas: vēsture ir zinātne par cilvēkiem, par viņu pagātni un nevis par jēdzieniem un priekšmetiem. Nav citas vēstures kā cilvēka vēsture. Arī fakti – cilvēciskie fakti. Aiz laukiem, darbarīkiem, likumiem, noteikumiem un institūcijām vienmēr stāv cilvēki. Vai ir iespējamas idejas bez cilvēkiem, kas tās izsaka? Institūcijas atsevišķi no tiem, kuri tās izveidoja un, neraugoties uz bijību pret tām, nemitīgi izmaina? Nē! Atrast šos cilvēkus un aptvert viņu darbību ir vēsturnieka uzdevums. M. Bloks kategoriski un asi par “trulajiem gariem” nosauca pētniekus, kas, dēvējot sevi par vēsturniekiem, neuzskata par savu pienākumu sadzīt šo dzīvības, kaislību, uguns un temperamenta pilno cilvēku pēdas, lai arī kur tās būtu paslēptas. Subjekta gribas, izvēles un rīcības brīvības atzīšana ir pamats pēdējo gadu desmitu vēstures zinātnē vērojamajam procesam, ko dažkārt arī dēvē par antropoloģijas dimensijas renesansi. T. Niperdejs atzīst, ka tikai kopumā aplūkotā vēsture spēj dot adekvātu pagātnes izgaismojumu, bet arī uzsver, ka šī kopuma veidojošo komponentu vidū pirmajā vietā liekama personība. Viņa darba “Vācijas vēsture: 1800–1918” pirmo sējumu ievada teikums: “Sākumā bija Napoleons.” Līdzīga atziņa ir arī trešajā sējumā: “Vēsture, kas sākās 1866. gadā, bija, protams, atklāta un visādā ziņā to vairāk nekā citkārt veidoja viens cilvēks – Bismarks.” Ar viņu viss sākās. Bet šai vēsturei savu zīmogu uzspieda arī stingras struktūras un objektīvi noritošie procesi – ikdienas dzīves formas, saimniecība, sabiedrības noslāņošanās un izmaiņas tajā. Un vēl viena indeterminisma iezīme: arī tad, kad kāds vēstures posms ir noslēgts, vēstures process kopumā paliek atklāts. Vēlreiz T. Niperdejs: “Arī pēc 1871. gada nākotne palika atklāta: nekas nebija uz ilgu laiku un neatceļami bloķēts. Daudz kas bija un palika iespējams.”
  • Ikvienas izpētes jomas, arī vēstures zinātnes pamatbūtība ir jaunā meklējumi un atklājumi. Vēsturniekam neklājas iet pa iemītām takām vien. Šeit vietā spāņu teiciens: “Ceļiniekam nav ielu, tās rodas, ceļiniekam ejot.”
  • Taču tikpat nepieņemama ir indeterminisma galējība, kad atziņa par vēstures atklātību pārvēršas tukšā fantazēšanā ar voluntārisku izkārtni. Personība aplūkota atrauti no apstākļiem, kas iespaido tās darbību (laiks, vieta, vide, sociālekonomiskā situācija, režīms u.c. – limited conditions). Pētniekam vienmēr jāpatur prātā angļu iecienītais brīdinājums: “Nemēģini iet pāri tiltam, iekams tas nav uzcelts.” Zinātnē tas nozīmē nesteigties ar secinājumiem. Tiem jābūt dziļi argumentētiem un pārliecinošiem. Oriģinalitāte kā pašmērķis labākajā gadījumā ir politiskā populisma variants zinātnē. Vēl mazāk noderīgs nekā politikā.
  • Indivīds, izvēloties tālāk ejamo ceļu, ir gan brīvs, gan nebrīvs. Brīvs tādēļ, ka ikvienā vēstures attīstības posmā viņam paveras dažādi tālākās virzīšanās varianti. Nebrīvs, jo jārēķinās ar daudziem nozīmīgiem apstākļiem, kas ierobežo viņa rīcību. O. Bismarka spriedums: “Politika ir iespējamā māksla” ir arī mūžīgs imperatīvs katram politiskās vēstures pētniekam. Pasaule ir jāredz tāda, kāda tā ir bijusi un kāda tā ir, ar visām attīstības perspektīvām. Kāds autors ir teicis, ka atšķirībā no fizikas likumiem sabiedrības likumi atgādina trosi, kas savīta no cilvēka gribas, lēmumiem un rīcības. Šķiet, ka šajā apgalvojumā tomēr slēpjas indeterminisko faktoru pārspīlējums un daudz precīzāks ir amerikāņu vēsturnieka Gordona Kreiga (Craig) izteiciens: vēstures galvenā tēma ir cilvēks noteiktos apstākļos. Tā nav determiniskā samierināšanās ar apstākļiem un padevīga pakļaušanās tiem. Tas ir objektīvs apstākļu novērtējums un pārdomāta radošo iespēju izmantošana, kas izpaužas izvēlē. L. Fevrs uzsvēra kreatīvo po-sibilismu (radošo pielāgošanos), to pretstatot ģeogrāfiskajam determinismam. Viņš rakstīja, ka nav nekā tāda, ko daba uzspiež cilvēkam pilnīgi gatavā veidā. Indivīdam paliek plašas iespējas šaubām, meklējumiem, rīcībai.

Annāļu skola, Intelektuālās vēstures skola, Vēstures pētīšanas metodes, Revizionisms, Blogi - vēsturnieki internetā, Latvijas vēsturnieku komisija, Vēstures zinātne Lielbritānijā, vēstures periodizācija, antropoģenēze

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Maksima Duhanova runa viņa jubilejas reizē 1996. gada jūnijā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. (.pdf)

Literatūra par šo tēmu

  • Vipers R. Vēstures lielās problēmas. - Zvaigzne, Rīga, 1990.
  • Atmiņa un vēsture no antropoloģijas līdz psiholoģijai. / rakstu krājums, sast. Ķīlis R. - N.I.M.S., Rīga, 1998.
  • Marks Bloks. Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2011., 288 lpp. ISBN 978-9934-0-1430-7
  • Sīmanis Dāvis. Vēsturiskā kino un vēstures zinātnes diskursīvās atšķirības. // Latvijas Vēstures institūta žurnāls. Nr. 4.(93.), 2014., 5.-27. lpp.
  • Carr, E.H. What is History? - Basingstoke, Palgrave, 2001, ISBN 0333977017
  • Evans, Richard J. In Defence of History. - W. W. Norton, 2000, ISBN 0393319598
  • Tosh John. The Pursuit of History. - Longman, 2006, ISBN 1405823518
  • Collingwood R. G. The Idea of History. - Clarendon Press: Oxford, 1946
  • John H. Arnold. Geschichte. Eine kurze Einführung. - Reclam, Ditzingen, 2001, ISBN 978-3-15-017026-7
  • Jörg Baberowski. Der Sinn der Geschichte: Geschichtstheorien von Hegel bis Foucault. - Beck, München, 2005, ISBN 3-406-52793-0
  • Wörterbuch der Geschichte. / Erich Bayer und Frank Wende (Hrsg.) - Kroener Verlag, Stuttgart, 1995, ISBN 3-520-28905-9
  • Bloch M., Schöttler P., Le Goff J., Bayer W. Apologie der Geschichtswissenschaft oder der Beruf des Historikers. - Klett-Cotta, Stuttgart, 2002, ISBN 3-608-94170-3
  • Geschichtliche Grundbegriffe. Historisches Lexikon zur politisch-sozialen Sprache in Deutschland. / Otto Brunner u.a. (Hgg.) - Stuttgart, 1972–1992
  • Lutz Raphael. Geschichtswissenschaft im Zeitalter der Extreme. Theorien, Methoden, Tendenzen von 1900 bis zur Gegenwart. - München, 2003, ISBN 3-406-49472-2
  • Theorie der modernen Geschichtsschreibung. / Pietro Rossi (Hrsg.) - Frankfurt/M., 1987, ISBN 3-518-11390-9
  • Jörn Rüsen. Grundzüge einer Historik. - andenhoeck und Rupprecht, Göttingen, 1983-1989
  • Алексушин Г.В. История как наука. — Издательство Самарского педагогического университета, Самара, 2002
  • Пивовар Е.И. Теоретические проблемы исторических исследований. - Москва, 1998-2002
  • Розов Н. С. Философия и теория истории. - Логос, Москва, 2002
  • Тойнби А. Постижение истории. - Прогресс, Москва, 1990

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vēsture&oldid=64230"