Okupācija

Okupācija (lat. occupatio, no occupare - "pārņemt, ieņemt, piesavināties, sagrābt") - atkarībā no konteksta:

• 1. Īpašuma iegūšanas veids romiešu civiltiesībās, kad tiek pārņemts nevienam nepiederošs īpašums, nolūkā to padarīt par savu īpašumu.
• 2. Svešas valsts teritorijas ieņemšana ar militāru spēku vai tā pielietošanas draudiem, okupātajai valstij zaudējot suverenitāti un varu pār šo teritoriju. "Teritorija tiek uzskatīta par okupētu, kad tā nonāk svešu bruņoto spēku varā" (Hāgas 1907. g. Konvencijas pielikuma 42. pants). Izšķir 3 šādas okupācijas veidus:
  • Nevienai valstij nepiederošas teritorijas ieņemšana (lat. occupatio imperii) - šādā veidā vēsturē tika veidota liela daļa koloniju.
  • Naidīgas valsts teritorijas vai tās daļas ieņemšana kara laikā (lat. occupatio bellica).
  • Svešas valsts teritorijas vai tās daļas ieņemšana ar bruņotu spēku vai tā pielietošanas draudiem miera laikā (lat. occupatio pacifica).

Skat. arī okupācijas režīms, anšluss, Latvijas okupācija 1940. gadā, Latvijas okupācija 1941.-1944., ius spolii

Literatūra par šo tēmu

• Svešvārdu vārdnīca. - Norden, Rīga, 1996.
• Bojārs J. Starptautiskās tiesības. - Rīga, 451.-452. lpp.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 225., 277. lpp.