Blazonēšana
Blazonēšana – ģerboņa pareiza heraldiskā aprakstīšana. Aprakstīšanas secība un terminoloģija ir strikti noteikta, lakoniska, un nodrošina ģerboņa izskata rekonstrukciju, iztiekot bez vizuālā parauga: zīmējuma mākslinieciskie elementi mainās laika gaitā, atbilstoši valdošajām modes tendencēm (līdz ar to vairoga, figūru u.c. ģerboņa elementu attēlojuma grafiskais stils ir mākslas, nevis heraldikas zinātnes objekti), taču apraksts nemainās.
Bazonēšanu sāk ar heraldiskā vairoga lauka krāsas nosaukšanu, pēc tam min figūru (vai figūras), kas uz tā atrodas (ja lauks ir "apkaisīts" vai "apsēts" ar kādām sīkām figūrām, to jāmin uzreiz pēc lauka krāsas norādīšanas). Pēc galvenās figūras nosauc papildu figūras (pēc principa: uzlikts "uz", "starp", "virsū") – ja figūras liktas vairākos slāņos, aprakstu sāk ar apakšējo, un beidz ar virsējo slāni. Tad blazonē galvu, pēdu un apmali, bet blazonēšanu beidz ar brīvstūri un sirds vairodziņu. Puses – labā un kreisā, – tiek sauktas nevis no skatītāja, bet no vairoga turētāja skatu punkta.
Blazonējot figūras, to heraldiskās krāsas min tikai vienu reizi, bet krāsai atkārtojoties, izlīdzas ar "tāds pats" vai "kā lauks". Parasto figūru aprakstā jāuzrāda to detaļas: pozu (no sāniem, pretīm, iznākošs, izaugošs u.c.), nagu, mēles, astes vai knābja krāsu un izskatu (piemēram, aste/mēle ir parasta, vai šķelta).
Ja vairogā apvienoti vairāki ģerboņi, blazonēšanu sāk ar labo malu un vairoga galvu (ja laukumi kārtoti horizontāli, tad aprakstu sāk ar labo augšējo stūri, bet ja vertikāli, tad aprakstu sāk no vidus uz labo malu, un tad uz kreiso malu). Monarhu un valstu ģerboņos, kas var ietvert daudzu valdījumu vai dzimtu ģerboņus, standarta secība netiek ievērota, jo jāņem vērā katra atsevišķa laukuma senums un nozīmīgums. Tāpēc ģerboņu laukumus grupē t.s. klasēs, veidojot grupas un veicot numerāciju katras klases ietvaros, tad pārejot pie nākošās grupas (šāds, piemēram, bija Austroungārijas 62 lauku ģerbonis) – šajos gadījumos blazonēšanu sāk ar sirds vairogu. Ja lietoti vairāki sirds vairogi, secību veido vairoga lauku hierarhija: sāk ar sirds vietu kā svarīgāko no goda apgabaliem, tad seko galva, tad naba. Vienkāršākos gadījumos vidus vairogu un sirds vairogu blazonē pēc pamatlaukuma apraksta.
Pēc vairoga apraksta ķiveri, uzrādot tipu (stīpu ķivere, smailķivere, slēgtā vai atvērtā), tās novietojumu (uz sāniem vai pretī vērsta) un materiālu (zelts, sudrabs, bet ja tas nav minēts, tātad ķivere ir no tērauda). Ja ķiveres ir vairākas, tās apraksta kopā ar kleinodiem, sākot ar vidējo, tad labajā pusē, tad kreisajā pusē esošo. Pēc tam min ķiveri vainagojošā kroņa un lambrekenu (lambrekeniem dod tikai krāsas, nevis formu, kas var mainīties, atkarībā no gaumes). Tam seko kleinods. Tālāk nāk ranga kroņa, ordeņa, mantijas vai telts, un pašās beigās devīzes apraksts. Protams, ne visos ģerboņos ir visi minētie elementi.
Blazonēšanas paraugs
Sagānas hercogienes, Kurzemes princeses Dorotejas ģerboņa blazonējums: vairogs divreiz skaldīts un divreiz dalīts, ar vidus vairogu. 1. un 9. – sudraba laukā sarkans lauva ar šķeltu asti un divreiz dalīts (1. – pretēji pagriezts) (Kurzeme), 2. – zelta laukā melns ērglis ar zelta karaļa kroni, uz krūtīm sudraba pusmēness ar trejlapja galiem un krustiņu vidū (Silēzija), 3. un 7. – zilā laukā iznākošs alnis dabiskās krāsās, ar zelta kroni (7. – pretēji pagriezts) (Zemgale), 4. – sarkanā laukā izaugošs eņģelis dabiskās krāsās ar zelta spārniem un apģērbu (Sagāna), 5. – lauku nosedz vidusvairogs, 6. – zelta laukā melna vērša galva ar sudraba riņķi (Pernšteina), 8. – sudraba laukā sarkana sija starp divām tādām pašām lodēm galvā un vienu pēdā (Vartenberga). Vidusvairogs četrdalīts. 1. – zelta laukā melna monogramma SA (Staņislavs Augusts) ar zelta karaļkroni, 2. – sarkanā laukā trīs sudraba ševroni, virs augšējā zelta karaļkronis (Rāvensberga), 3. – sarkanā laukā melns celms, no tā izaug zaļojošs zariņš ar ozolzīlēm, virs celma melns krauklis ar atpakaļ pagrieztu galvu un zaļojošu zariņu ar ozolzīlēm knābī, celma priekšā sijas virzienā likta zelta atslēga (Bīronu dzimtas ģerbonis), 4. – sudraba laukā melna, ar zeltu kronēta monogramma A3 (Augusts III). Vairoga turētāji – zelta lauvas ar sarkanu mēli un hercoga kroni uz ornamentālas zelta pamatnes. Sarkana mantija ar zelta bārkstīm un pušķiem, ar sermuļādas oderi, to pārsedz hercoga kronis.
(Jānorāda, ka šis blazonējums attiecas tikai uz attēlā redzamo ģerboni, kurā ir vairākas neprecizitātes: otrā lauka Glogavas hercogistes ērglis pārtapis par Silēzijas ērgli, kā arī Bīronu dzimtas ģerbonis ir aplams.)
Literatūra par šo tēmu
- Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 199.-201. lpp.
