Taleirāna-Perigora, Doroteja de
| |
| dzimusi | 21.08.1793. Berlīnē, Fridrihsfeldes pilī |
| mirusi | 19.09.1862. Sagānā, Sagānas pilī |
| laulība | 1809.-1824. Edmons de Taleirāns-Perigors |
| bērni |
|
| ārlaulības bērni |
|
| tēvs | Pēteris fon Bīrons |
| māte | Anna Doroteja fon Bīrona |
| tituli |
|
| |
Doroteja Johanna de Taleirana-Perigora, Dino un Sagānas hercogiene (fr. Dorothée, princesse de Courlande, comtesse Edmond de Périgord, duchesse de Talleyrand, duchesse de Dino, duchesse de Sagan, vc. Dorothea Jochanna, Prinzessa von Kurland, Herzogin von Talleyrand, Herzogin von Sagan, Herzogin von Dino in Kalabrien; 1793.-1862.), dzimusi fon Bīrona (von Biron) - Kurzemes un Zemgales princese, Dino hercogiene, viena no sava laika izcilākajām un savdabīgākajām personībām Eiropas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Dzimusi 1793. gadā Fridrihsfeldes pilī, Prūsijā (politiskās nedrošības dēļ viņas māte hercogiene Doroteja jau bija pārcēlusies uz laiku dzīvot Prūsijas karaļnama aizgādībā).[1] Bērnību pavadīja Lēbihavā, Tannenfeldas pilī, kā arī ciemojoties pie savas krustmātes, Prūsijas princeses Luīzes. Guvusi lielisku izgītību privātskolotāja, bijušā jezuīta Piatolli - pirms tam kņaza Ļubomirska privātskolotājs, karaļa sekretārs - uzraudzībā.
Pēc tēva, hercoga Pētera, nāves Doroteja mantoja dzimtmuižu Vartenbergā, kā arī visu, kas nāk tai līdzi, un dzimtmuižu Vācijas Vartenbergā cum appertinentiis Silēzijā, kļūstot par vienu no nodrošinātākajām jaunajām sievietēm Eiropā. 1806. gadā apciemoja Kurzemi. 1809. gada 23. aprīlī Frankfurtē salaulājās[2] ar Francijas ārlietu ministra de Taleirāna (Charles Maurice de Talleyrand-Périgord) brāļadēlu, ģenerālleitnantu, grāfu Edmonu de Taleiranu-Perigoru.[3] 1810. gadā, 17 gadu vecumā kļuva par Francijas imperatores Marijas Luīzes galma dāmu.
1815. gadā devās uz Vīni līdzi sava vīra tēvocim Taleirānam, kur kā sūtņa sekretāre un padomdevēja, kā arī tikšanos organizētāja un saviesīgās dzīves vadītāja kļuva par vienu no nopietnākajām figūrām tā laika Eiropas politikā – aktīvi piedalījās antibonapartiskās koalīcijas veidošanā un visās citās Vīnes kongresa intrigās utt. Laikabiedri atzīst, ka princesei piemitis talants iepatikties cilvēkiem, pret kuriem viņa pati neizjuta nedz simpātijas, nedz apbrīnu, kā arī spēja prast neaizskart tos, ko viņa mīlēja un cienīja.
1817. gadā Neapoles karalis piešķīra Edmonam un Dorotejai Dino hercogu titulu.[4] 1829. gadā Doroteja ņēma aktīvu dalību liberāli centriskā laikraksta "Le National" veidošanā (viņai piederošā Roškotas pils bija redakcijas un autoru pulcēšanās vieta), bet 1830. gadā bija viena no t.s. Jūlija revolūcijas iniciatorēm, kuras rezultātā Šarls X zaudēja troni, bet viņa vietā tajā kāpa Orleānas herocogs Luijs Filips. Taleirānam atgriežoties lielajā politikā, arī Doroteja kā viņa sekretārs un palīgs iesaistījās Francijas ārpolitikas veidošanas procesos, t.sk. Beļģijas karalistes izveidošanā, kā arī 1834. gada Četrkāršās savienības līgumu starp Angliju, Franciju, Spāniju un Portugāli u.c. 1834. gadā atgriezās no Londonas, un vairāk nodarbojās ar saviesīgo dzīvi un meitas Polīnas izvešanu sabiedrībā, kā arī neoficiāli konsultājot gan karali, gan Taleirānu. 1838. gadā, pēc Taleirāna nāves, aizgāja no lielās politikas. Dzīves pēdējos gadus viņa aizvadīja Lejassilēzijā, savā 1844. gada aprīlī no māsas Hoencollernas-Hehingenas Paulīnes atpirktajā Sagānas pilī, kur nomira 1862. gadā.
Satura rādītājs
Doroteja Vīnē (1815.)
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Daudzi laikabiedri par īsto tēvu uzskatīja grāfu Aleksandru Batovski, kurš bija hercogienes tuvs draugs kopš Varšavas misijas laika, taču avoti liecina, ka 1792. gada decembrī un 1793. gada janvārī Batovskis bija misijā Vācijā un fiziski nevarēja būt tēvs šim bērnam. Bez tam Doroteja šo savas mātes draugu un palīgu ciest nevarēja visu mūžu.
- ↑ Laulību līgums tika noslēgts 1809. gada 15. aprīlī Lēbihavā.
- ↑ Laulība izjuka 1818. gadā, tika oficiāli šķirta 06.11.1824.
- ↑ Dino ir 1200x500 m liela saliņa Polikastro līcī Koršencas provincē, Kalabrijā. Tituls tika izveidots tieši kā dāvana Taleiranam.
Literatūra par šo tēmu
- Mišelīna Dipuī. Dino hercogiene : Taleirāna mūza, Kurzemes princese. - Atēna: Rīga, 2006. - 330 lpp. ISBN 998434195X
- Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules = Briefe der Herzogin Dorothea von Kurland. / Kvaskova, V. (sast.). - Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija; Latvijas Valsts vēstures arhīvs: Rīga, 1999. ISBN 9984-9184-4-4
- Emilie von Binzer. Drei Sommer in Löbichau 1819–21. - Stuttgart 1877
- Philip Ziegler. Die Herzogin von Dino, Talleyrands letzte Vertraute. - München 1965
- Clemens Brühl. Die Sagan. - Berlin 1941
- Sabine und Klaus Hofmann. Zwischen Metternich und Talleyrand. Der Musenhof der Herzogin von Kurland im Schloss zu Löbichau. - Museum Burg Posterstein, 2004
- Tiedge Christoph August. Anna Charlotta Dorothea, letzte Herzogin von Kurland. - F.A. Brockhaus: Leipzig, 1823 - S. 415
- Sternberg Alexander. Dorothee von Kurland: Ein biographischer Roman. - Christian Ernst Kollmann, 1859
- Günter Erbe. Dorothea Herzogin von Sagan (1793-1862): eine deutsch-französische Karriere. - Böhlau Verlag: Köln/Weimar, 2009 - 252 S.
- Philip Ziegler. The Duchess of Dino. - Colins, London, 1962, ISBN 1842125869
- Gaston Palewski. Le miroir de Talleyrand: lettres inedites a la duchesse de Courlande pendant le Congres de Vienne. - Perrin, 1976, ISBN 226200014X
Resursi internetā par šo tēmu
- Portreti iekš wikimedia.org
- Christoph August Tiedge: Anna Charlotte Dorothea. Letzte Herzogin von Kurland. F. A. Brockhaus, Leipzig 1823
- Dorothea, Herzogin von Kurland - Damen Conversations Lexikon
- Ein deutsch-französisches Schicksal Von Dorothée von Kurland bis zur Herzogin von Sagan (1793-1862)
