Latifundija
Latifundija (lat. latifundium; no latus - "plašs" + fundus - "zemes īpašums") - Senajā Romā liela valsts vai privāta lauku lielsaimniecība, kas nodrošināja sevi ar nepieciešamāko lauksaimniecības un amatniecības produkciju. Pamata darbaspēks bija vergi. Parasti saimniecība tika specializēta kādā vienā virzienā - vīnkopībā, olīvkopībā vai augļkopībā –, kura produkcija tika pārdota tirgū. Izveidojās līdz ar iekarojumiem vispirms Latijā, vēlāk arī pārējā Apenīnu pussalā un provincēs. M.ē. pirmajos gs. pakāpeniski saira, latifundijas sadalot sīkākos koloniem iznomājamos zemes gabalos.
XVII-XIX gs. par "latifundijām" dažkārt dēvēja lielās plantācijas Amerikā.
Skat. arī: kvirītu īpašums, bonitārais īpašums, pekūnija, pekūlijs, agrārā saimniecība antīkajā pasaulē
