Dinaburga

Dinaburga (vāc. Dünaburg, mūsdienu Daugavpils) - sākotnēji miests, vēlāk pilsēta (1582. g. saņēma Magdeburgas tiesības) Latgalē. Par tās dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1275. gads, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernsts (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļu pa Daugavu. Līdz XIV gs. Dinaburga bija viena no ordeņa astoņu pārvaldnieku rezidencēm. Livonijas kara laikā tika atdota ķīlā Polijas karalim Sigismundam II Augustam, bet 1561. g. pievienota Polijai. 1566. g. Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes (poļu Vidzemes jeb Pārdaugavas hercogistes) centru. 1577. gadā to ieņēma un nopostīja Maskavas caristes karaspēks. Dinaburga tika atjaunota 19 km lejpus pa Daugavas straumi. XVII gs. pilsētu ieņēmušais cars Aleksejs to pārdēvēja par Borisogļebsku. (kr. Борисоглебск, 1656.-1667.). Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā to iekļāva Krievijas impērijā, un kopš 1802. gada Dinaburga bija Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta. 1810.-1833. gados uzcēla jaunu cietoksni. 1826. gadā pēc valdības rīkojuma sākās pilsētas vēsturiskā centra apbūve. Sakarā ar dzelzceļa izbūvi pilsēta kļuva par svarīgu transporta mezglu, kur krustojās dzelzceļi no Pēterburgas (1860.), Rīgas (1861.), Varšavas (1862.), Orlas (1866.) un Šauļiem (1873.). Pilsēta kļuva par nozīmīgāko rūpniecības un tirdzniecības centru Vitebskas guberņā. Pirmais koka tilts, kas savienoja Daugavas abus krastus, tika uzbūvēts jau 1812. gadā. Pēc tam pastāvējuši vēl vairāki koka tilti, bet no 1853. g. - pirmais tērauda tilts Baltijā. XIX-XX gs. mijā pilsētā bija vairāk nekā 60 rūpniecības uzņēmumu, no kuriem lielākie bija dzelzceļu darbnīcas, ādas apstrādes rūpnīcas, sērkociņu un pogu fabrikas. 1893. gadā pēc Aleksandra III pavēles Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku (kr. Двинcк).