Dominikāņu ordenis
Sprediķotāju ordenis, arī Brāļu Dominikāņu (Sprediķotāju) ordenis (lat. Ordo Praedicatorum, saīsinājums: OP) - sv. Dominika dibināts mūku ordenis. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem. Bieži literaturā un sarunvalodā tiek dēvēts tā dibinātāja vārdā par Dominikāņu ordeni.
Satura rādītājs
Ordeņa struktūra
1216. gadā pāvests Honorijs III dod atļauju jauna ordeņa dibināšanai. Tā kā sv. Dominiks pats bija augustīniešu kanoniķis, tad viņš savam ordenim pieņēma sv. Augustīna reglamentu, ko 1221. g. ģenerālkapituls papildināja ar premonstriešu ordeņa regulu.
Ordeņa galva ir uz visu mūžu ievēlēts ģenerālmaģistrs ar sēdekli Romā. Ordenis ir sadalīts provincēs, ko pārvalda uz četru gadu termiņu ievēlēts provinciāls. Katram klosterim ir savs ik pa četriem gadiem brālības vēlēts priors. Tāpat 1221. g. ģenerālkapituls nolēma, ka dominikāņu ordenim līdzīgi franciskāņiem nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klostera ēkas un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām.
Vēsture
Neilgā laikā pēc Dominika nāves dominikāņi iespiedās Dānijā, Zviedrijā, Prūsijā, Polijā, kristīdami pagānus un sprediķodami; sv. Hiacints 35 gadu ilgā misijas ceļojumā devās pāri Ziemeļeiropai uz Tatāriju, Tibetu un Ķīnu. Tāpēc jau 1252. gadā pāvests varēja kādā vēstulē teikt, ka dominikāņi sprediķo "saracēņiem, grieķiem, bulgāriem, sīriešiem, gotiem, armēņiem, žīdiem, tatāriem, ungāriem". Ordenis ātri izplatās visās katoliskajās zemēs, tam ir liela loma Baznīcas uzplaukumā. Ordeņa brāļi darbojas kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
1425. gadā pāvests piešķīra dominikāņiem tiesības iegūt nekustamo īpašumu un nodrošinātus ienākumu avotus.
No 14. gadsimta līdz 17. gadsimta vidum dominikāņiem bija daudz misiju Persijā, Indijā, Ķīnā un Āfrikā. Dominikāņi sekoja spāņu un portugāļu iekarotājiem Jaunajā pasaulē. Dominikāņi ietekmēja arī viduslaiku teoloģiju, dominikāņi bija arī pazīstamie sholastiķi Alberts Lielais un Akvīnas Toms, dominikāņu rokās atradās arī daudzas katedras Parīzes, Oksfordas, Boloņas, Vīnes, Prāgas, un citās universitātēs. Tāpat dominikāņiem ir lieli nopelni Baznīcas mākslas attīstībā, Fra Bartolomeo un Fra Andželiko bija šī ordeņa brāļi.
Sākot ar 17. gadsimtu izglītības jomā dominikāņus sāk izspiest jezuīti. No abiem ubagotāju mūku ordeņiem - franciskāņiem un dominikāņiem - vispirms Latvijā parādījās dominikāņi, jo bīskaps Alberts jau 1215. gadā Romā iepazinās ar sv. Dominiku IV Laterānas koncila laikā.
Dominikāņi Latvijas teritorijā
Arī pāvesta legāts Livonijā 1225. g., bīskaps Vilhelms no Modenas, bija dedzīgs dominikāņu ordeņa atbalstītājs. Laikam Vilhelma ierosināts, bīskaps Nikolajs jau 1234. gadā piešķīra dominikāņiem Rīgā ēku, un vēlāk Vilhelms iecēla dominikāņu ordeņa brāli Heinrihu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu. Dominikāņus Rīgā pabalstīja arī Rīgas domkapituls, kam 1210. - 1373. g. bija tie paši premonstriešu ordeņa statūti, kas dominikāņiem.
Pēc dominikāņu klostera dibināšanas Rīgā, 13. gadsimta pirmajā pusē dominikāņi cēla arī savu sv. Jāņa baznīcu, kas gan rakstos pirmoreiz minēta tikai 1312. gadā. Tāpat dominikāņiem bija savi klosteri arī Igaunijā, kas kopā ar pārējiem Livonijas dominikāņiem piederēja Dānijas, bet sākot ar 1476. gadu pamazām pieslējās Holandes kongregācijai.
Jāņa baznīcas klosteri dominikāņi bija spiesti atstāt 1524. gada reformācijas protestantu īstenoto katoļu vajāšanas laikā. Vēl 1521. gadā Dominikāņu klosteri atvēra Narvā, kur paglābās no Rīgas, Tērbatas un Rēveles konventiem padzītie mūki.
