Atšķirības starp "Šleiermahers Frīdrihs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Frīdrihs Daniels Ernsts Šleiermahers''' (''Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher'', 1768.-1836.) - [[Protestantisms|protestantu]] teologs un domātājs. | '''Frīdrihs Daniels Ernsts Šleiermahers''' (''Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher'', 1768.-1836.) - [[Protestantisms|protestantu]] teologs un domātājs. | ||
| − | Dzimis 1768. gada 21. novembrī protestantu mācītāja ģimenē Breslavā (''Breslau'', mūsdienu Vroclava), Silēzijā. Pamatizglītību guvis [[Hernhūtieši|hernhūtiešu]] garīgajā seminārā. 1787.-1789. gados studējis Halles (''Halle (Saale)'') universitātē. Tad strādājis par mājskolotāju. 1794. gadā iesvētīts par mācītāju. Aktīvi sprediķojis Landsbergā (''Landsberg''), kopš 1809. gada Berlīnes Sv. Trīsvienības baznīcā, gūstot atpazīstamību kā visai spožs orators. Kopš 1809. gada teoloģijas profesors Berlīnes universitātē. 1817. gadā aktīvi iestājās par visu vācu protestantisma virzienu apvienošanos ūnijā. Miris 1836. gada 12. februārī Berlīnē. | + | Dzimis 1768. gada 21. novembrī protestantu mācītāja ģimenē Breslavā (''Breslau'', mūsdienu Vroclava), Silēzijā, [[Prūsijas karaliste|Prūsijas karalistē]]. Pamatizglītību guvis [[Hernhūtieši|hernhūtiešu]] garīgajā seminārā. 1787.-1789. gados studējis Halles (''Halle (Saale)'') universitātē. Tad strādājis par mājskolotāju. 1794. gadā iesvētīts par mācītāju. Aktīvi sprediķojis Landsbergā (''Landsberg''), kopš 1809. gada Berlīnes Sv. Trīsvienības baznīcā, gūstot atpazīstamību kā visai spožs orators. Kopš 1809. gada teoloģijas profesors Berlīnes universitātē. 1817. gadā aktīvi iestājās par visu vācu protestantisma virzienu apvienošanos ūnijā. Miris 1836. gada 12. februārī Berlīnē. |
Viņa uzskati balstījās uz [[Spinoza]]s, [[Kants Imanuels|Kanta]], [[Fihte Johans Gotlībs|Fihtes]], Šellinga, Jakobi u.c. idejām, dominēja romantiskas, pret [[Apgaismība|apgaismību]] vērstas tendences (t.s. [[Romantiskā skola]]). Reliģiju un tikumību iedomājās izrietam no subjekta iekšējā noskaņojuma. Bezgalīgās esamības pamatus, pēc viņa domām, veido pasaules vienība jeb Dievs, kurā samierinās visas pretrunas. Uzskatīja, ka [[dialektika]] izsaka tikai izziņas kustību. Kritiski aplūkoja tradicionālos Bībeles traktējumus, visai ietekmējot kristietības avotu kritiku ([[Jaunhēgelieši]]), taču paliekot ticības ietvaros. Ievērojami ietekmēja turpmāko protestantisma teoloģijas attīstību. Zināmākie darbi ir: "Runas par reliģiju" (''Ueber die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern'', 1799.), "Monologi" (''Monologen'', 1810.). | Viņa uzskati balstījās uz [[Spinoza]]s, [[Kants Imanuels|Kanta]], [[Fihte Johans Gotlībs|Fihtes]], Šellinga, Jakobi u.c. idejām, dominēja romantiskas, pret [[Apgaismība|apgaismību]] vērstas tendences (t.s. [[Romantiskā skola]]). Reliģiju un tikumību iedomājās izrietam no subjekta iekšējā noskaņojuma. Bezgalīgās esamības pamatus, pēc viņa domām, veido pasaules vienība jeb Dievs, kurā samierinās visas pretrunas. Uzskatīja, ka [[dialektika]] izsaka tikai izziņas kustību. Kritiski aplūkoja tradicionālos Bībeles traktējumus, visai ietekmējot kristietības avotu kritiku ([[Jaunhēgelieši]]), taču paliekot ticības ietvaros. Ievērojami ietekmēja turpmāko protestantisma teoloģijas attīstību. Zināmākie darbi ir: "Runas par reliģiju" (''Ueber die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern'', 1799.), "Monologi" (''Monologen'', 1810.). | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 17. maijs, plkst. 11.16
Frīdrihs Daniels Ernsts Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher, 1768.-1836.) - protestantu teologs un domātājs.
Dzimis 1768. gada 21. novembrī protestantu mācītāja ģimenē Breslavā (Breslau, mūsdienu Vroclava), Silēzijā, Prūsijas karalistē. Pamatizglītību guvis hernhūtiešu garīgajā seminārā. 1787.-1789. gados studējis Halles (Halle (Saale)) universitātē. Tad strādājis par mājskolotāju. 1794. gadā iesvētīts par mācītāju. Aktīvi sprediķojis Landsbergā (Landsberg), kopš 1809. gada Berlīnes Sv. Trīsvienības baznīcā, gūstot atpazīstamību kā visai spožs orators. Kopš 1809. gada teoloģijas profesors Berlīnes universitātē. 1817. gadā aktīvi iestājās par visu vācu protestantisma virzienu apvienošanos ūnijā. Miris 1836. gada 12. februārī Berlīnē.
Viņa uzskati balstījās uz Spinozas, Kanta, Fihtes, Šellinga, Jakobi u.c. idejām, dominēja romantiskas, pret apgaismību vērstas tendences (t.s. Romantiskā skola). Reliģiju un tikumību iedomājās izrietam no subjekta iekšējā noskaņojuma. Bezgalīgās esamības pamatus, pēc viņa domām, veido pasaules vienība jeb Dievs, kurā samierinās visas pretrunas. Uzskatīja, ka dialektika izsaka tikai izziņas kustību. Kritiski aplūkoja tradicionālos Bībeles traktējumus, visai ietekmējot kristietības avotu kritiku (Jaunhēgelieši), taču paliekot ticības ietvaros. Ievērojami ietekmēja turpmāko protestantisma teoloģijas attīstību. Zināmākie darbi ir: "Runas par reliģiju" (Ueber die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern, 1799.), "Monologi" (Monologen, 1810.).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 405. lpp.
- Шлейермахер Фридрих. Речи о религии к образованным людям, её презирающим. Монологи. - Москва, 1994
- Габитова Р.М. Философия немецкого романтизма: Гёльдерлин, Шлейермахер. - Москва, 1989 -160 с.
- Ракитов А.И. Опыт реконструкции концепции понимания Фридриха Шлейермахера. // Историко-философский ежегодник. - Москва, 1988. c. 150-165. ISBN 5-02-008028-4
