Atšķirības starp "Aleksandrs Sevērs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (18 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Aleksandrs Sevērs | + | '''Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs''' (''Marcus Aurelius Alexander Severus'', 208-235) – [[Romas impērija]]s imperators, pēdējāis no [[Sevēru dinastija]]s. |
| − | Dzimis 208. gada 2. oktobrī | + | Dzimis kā Basians Marks (''Marcus Bassianus Alexianus'') 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā (''Arca Caesarea''), Marka Marciana (''Marcus Julius Gessius Marcianus'', ?-218) un Mamejas Jūlijas (''Avita Mamaea Julia'', ~180-235) ģimenē. 221. gadā adoptēts, mainīja vārdu uz Aurēlijs Aleksandrs Marks Cēzars (''Marcus Aurelius Alexander Caesar''), [[konsuls]]. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (''Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus'', 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par [[imperators|imperatoru]] ar vārdu Aleksandrs Sevērs (''Caesar Marcus Aurelius Severus Alexander''). Par [[Reģents|reģentiem]] valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (''Maesa Julia'') un jurists Ulpiāns (''Domitius Ulpianus'', ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (''Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana''). Sevēra laikā ievērojami pieauga [[Romas Senāts|Senāta]] un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās [[Kristietība|kristiešu]] draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar [[Sasanīdu Persija|Sasanīdu Persiju]] par [[Partas lielvalsts|Partas]] mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem [[alemaņi]]em. Nogalināts karavīru dumpī Moguntjakā (''Moguntiacum'', mūsd. Mainca) 235. gada 19.? martā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp. | * Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp. | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://www.britannica.com/biography/Severus-Alexander Severus Alexander - Encyclopædia Britannica] | ||
| + | * [http://www.roman-empire.net/decline/alex-severus.html Alexander Severus - The Roman Empire] | ||
[[Kategorija:A]] | [[Kategorija:A]] | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 6. maijs, plkst. 06.04
Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs (Marcus Aurelius Alexander Severus, 208-235) – Romas impērijas imperators, pēdējāis no Sevēru dinastijas.
Dzimis kā Basians Marks (Marcus Bassianus Alexianus) 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā (Arca Caesarea), Marka Marciana (Marcus Julius Gessius Marcianus, ?-218) un Mamejas Jūlijas (Avita Mamaea Julia, ~180-235) ģimenē. 221. gadā adoptēts, mainīja vārdu uz Aurēlijs Aleksandrs Marks Cēzars (Marcus Aurelius Alexander Caesar), konsuls. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus, 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par imperatoru ar vārdu Aleksandrs Sevērs (Caesar Marcus Aurelius Severus Alexander). Par reģentiem valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (Maesa Julia) un jurists Ulpiāns (Domitius Ulpianus, ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana). Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās kristiešu draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar Sasanīdu Persiju par Partas mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem alemaņiem. Nogalināts karavīru dumpī Moguntjakā (Moguntiacum, mūsd. Mainca) 235. gada 19.? martā.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp.
