Atšķirības starp "Anselms no Kenterberijas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Sv. Anselms no Kenterberijas''' jeb '''Kenterberijas Anselms''' (angl. ''Anselm of Canterbury'', 1033.-1109.) - Kenterberijas ([[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]]) [[arhibīskaps]], teologs un filosofs, viens no spilgtākajiem agrīnās [[sholastika]]s pārstāvjiem. | '''Sv. Anselms no Kenterberijas''' jeb '''Kenterberijas Anselms''' (angl. ''Anselm of Canterbury'', 1033.-1109.) - Kenterberijas ([[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]]) [[arhibīskaps]], teologs un filosofs, viens no spilgtākajiem agrīnās [[sholastika]]s pārstāvjiem. | ||
| − | 1060. gadā kļuva par [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] [[Mūks|mūku]] Bekā (Normandijā). Anselms studijās īpaši pievērsās [[Aurēlijs Augustīns|sv. Augustīna]] mācībai, sarakstīja vairākus darbus par Dieva esamību un Viņa dabu. Trīs gadus vēlāk viņš kļva par šī [[Klosteris|klostera]] [[Priors|prioru]], bet 1078. gadā - par [[Abats|abatu]]. Veicot savus pienākumus, Anselms devās uz Angliju apraudzīt klostera īpašumus, kur 1093. gadā tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu. | + | Dzimis ap 1033. gadu Aostā [[Lombardija|Lombardijā]]. 1060. gadā kļuva par [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] [[Mūks|mūku]] Bekā ([[Normandija|Normandijā]]). Anselms studijās īpaši pievērsās [[Aurēlijs Augustīns|sv. Augustīna]] mācībai, sarakstīja vairākus darbus par Dieva esamību un Viņa dabu. Trīs gadus vēlāk viņš kļva par šī [[Klosteris|klostera]] [[Priors|prioru]], bet 1078. gadā - par [[Abats|abatu]]. Veicot savus pienākumus, Anselms devās uz Angliju apraudzīt klostera īpašumus, kur 1093. gadā tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu. Miris Kenterberijā 1109. gadā. 1720. gadā tika atzīts par "Baznīcas mācītāju". |
| − | |||
| − | 1720. gadā tika atzīts par "Baznīcas mācītāju". | ||
Postulēja, ka ticība ir primāra, bet zināšanas - sekundāras: vajag "ticēt, lai saprastu" (lat. ''credo, ut intelligam''), taču ticību var arī racionāli pamatot. Strīdā par [[Universālijas|universālijām]] pārstāvēja "reālistu" (sk. [[Viduslaiku reālisms]]) virzienu. Pilnveidoja ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Darbā „Cur deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau [[Platons|Platona]] ''Dialogiem'' - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda irvairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi). | Postulēja, ka ticība ir primāra, bet zināšanas - sekundāras: vajag "ticēt, lai saprastu" (lat. ''credo, ut intelligam''), taču ticību var arī racionāli pamatot. Strīdā par [[Universālijas|universālijām]] pārstāvēja "reālistu" (sk. [[Viduslaiku reālisms]]) virzienu. Pilnveidoja ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Darbā „Cur deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau [[Platons|Platona]] ''Dialogiem'' - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda irvairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi). | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. novembris, plkst. 13.52
Sv. Anselms no Kenterberijas jeb Kenterberijas Anselms (angl. Anselm of Canterbury, 1033.-1109.) - Kenterberijas (Anglijas karalistē) arhibīskaps, teologs un filosofs, viens no spilgtākajiem agrīnās sholastikas pārstāvjiem.
Dzimis ap 1033. gadu Aostā Lombardijā. 1060. gadā kļuva par benediktīniešu mūku Bekā (Normandijā). Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus par Dieva esamību un Viņa dabu. Trīs gadus vēlāk viņš kļva par šī klostera prioru, bet 1078. gadā - par abatu. Veicot savus pienākumus, Anselms devās uz Angliju apraudzīt klostera īpašumus, kur 1093. gadā tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu. Miris Kenterberijā 1109. gadā. 1720. gadā tika atzīts par "Baznīcas mācītāju".
Postulēja, ka ticība ir primāra, bet zināšanas - sekundāras: vajag "ticēt, lai saprastu" (lat. credo, ut intelligam), taču ticību var arī racionāli pamatot. Strīdā par universālijām pārstāvēja "reālistu" (sk. Viduslaiku reālisms) virzienu. Pilnveidoja ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Darbā „Cur deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda irvairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 199. lpp.
- Rubenis Andris. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., 240 lpp. ISBN 9984377962
- Rietumeiropas morāles filozofija. Antoloģija. / Skaidrītes Lasmanes sakārtojumā. - LU akadēmiskais apgāds: Rīga, 2006.
