Atšķirības starp "Bermontiāde" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:DSCF0800-pc-Dzelzs-Tilts.png‎|right|thumb|300px|Bermontiešu apturēšana uz Dzelzs tilta - cilnis Brīvības piemineklī]]
 
[[Attēls:DSCF0800-pc-Dzelzs-Tilts.png‎|right|thumb|300px|Bermontiešu apturēšana uz Dzelzs tilta - cilnis Brīvības piemineklī]]
−
'''Bermontiāde''' - t.s. [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija|Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas]] īstenota karadarbība pret [[Latvija|Latvijas Republiku]] no 1919. gada oktobra līdz 1920. gada janvārim. Lai veicot savu pamatuzdevumu - līdzdalību [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[boļševiki]]em, neatstātu sev aizmugurē [[Latvijas armija|Latvijas armiju]], ko uzskatīja par kreisi orientētu, kas ne ar ko īpaši neatšķiroties no boļševikiem, ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns [[Rīga]]s, pēc tam [[Vidzeme]]s un [[Igaunija]]s sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref>
+
'''Bermontiāde''' - t.s. [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija|Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas]] īstenota karadarbība pret [[Latvija|Latvijas Republiku]] no 1919. gada oktobra līdz 1920. gada janvārim. Lai veicot savu pamatuzdevumu - līdzdalību [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[boļševiki]]em, neatstātu sev aizmugurē [[Latvijas armija|Latvijas armiju]], ko uzskatīja par kreisi orientētu, kas ne ar ko īpaši neatšķiroties no boļševikiem, ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref> Oktobra sākumā [[Latvijas armija|Latvijas armijā]] bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.<ref>[[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]] -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.</ref> Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.<ref>Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris</ref> Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret ''Rietumu armiju'' piedalījās 50 000 Latvijas karavīru.<ref>Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.</ref>
−
 
 
−
==== Abu naidīgo pušu spēki ====
 
−
 
 
−
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša ''Rietumu armijas'' virpasvēlnieka [[Pāvels Bermonts|Bermonta]] vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 [[Kareivis|kareivju]], 600 [[Ložmetējs|ložmetēju]], 100 [[Lielgabals|lielgabalu]], 50 [[Mīnmetējs|mīnmetēju]] un 120 [[Lidmašīna|lidmašīnu]].<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref> Pēc ģen. [[Pēteris Radziņš|P.Radziņa]] aplēsēm Rietumkrievijas armija ietilpa: [[Vācu leģions]] (5500 karavīri, 39 lielgabali), [[Dzelzsdivīzija]] (5000 karavīri, 20 lielgabali), krievu daļas (1500 karavīri, 6 lielgabali) - pavisam 12000 kājnieku un 65 lielgabalu.<ref>[[Pēteris Radziņš]]. Latvijas atbrīvošanas karš. Rīgas, "Avots", 1990. Pārpublicējums</ref> Oktobra sākumā [[Latvijas armija|Latvijas armijā]] bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.<ref>[[Latvijas Valsts vēstures arhīvs]] -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.</ref> Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.<ref>Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris</ref> Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret ''Rietumu armiju'' piedalījās 50 000 Latvijas karavīru.<ref>Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.</ref>
 
  
 
==== Karadarbība ====
 
==== Karadarbība ====
  
−
''Rietumu armijas'' uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 Bermonta karavīru (bataljons) ieņēma [[Tukums|Tukumu]].<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas panikā bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī [[Jūrmala|Jūrmalu]]. Labajā spārnā bermontiešu virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur [[Iecava|Iecavu]] uzbruka [[Ķekava]]s virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās [[Daugava]]s kreisajā krastā iepretim [[Doles sala]]i, kur to apturēja [[Latvijas armija|LA]] 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, [[Jelgava]]s šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu bermontieši nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Latvijas Pagaidu valdība bēga uz [[Cēsis|Cēsīm]], savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Jorģis Zemitāns]] deva pavēli [[Latvijas armija|LA]] daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] aizstāvēšanās pozīcijām pie [[Jugla|Juglas]]. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Palīgā ieradās arī 2 [[Igaunija]]s [[Bruņuvilciens|bruņuvilcieni]] un t.s. ''bermontiešu'' uzbrukums tika apturēts.
+
''Rietumu armijas'' uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas panikā bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> [[Latvijas Pagaidu valdība]] bēga uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitāns]] deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Palīgā ieradās arī 2 Igaunijas [[Bruņuvilciens|bruņuvilcieni]] un uzbrukums tika apturēts.
  
−
10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi sāka intensīvu [[Daugavgrīva]]s, [[Bolderāja]]s, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmuguri. Šajā laikā ''Rietumu armija'' izvērsa fronti rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot [[Saldus|Saldu]], [[Skrunda|Skrundu]], [[Ezere|Ezeri]], [[Priekule|Priekuli]] u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. 30. oktobrī ar kauju ieņēma [[Dundaga|Dundagu]], nākamajā dienā - [[Pope|Popi]] un [[Ugāle|Ugāli]], tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma [[Grobiņa|Grobiņu]] un lauzās [[Liepāja]]s virzienā. (14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''bermontiešu''uzbrukumu un tie pilsētu tā arī nespēja ieņemt. 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja [[Daugava|Daugavu]], desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 ''bermontiešu'', 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> Pēc nedēļas Latvijas armija izdzina ''bermontiešus'' no [[Torņakalns|Torņakalna]], bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā ''Rietumu armija'' atkāpās uz pozīcijām līnijā [[Olaine]]-[[Kalnciems]]-[[Sloka]].
+
10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmuguri. Šajā laikā ''Rietumu brīvprātīgo armija'' izvērsa fronti rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā. (14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''Rietumu brīvprātīgo armijas''uzbrukumu un tā pilsētu tā arī nespēja ieņemt. 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> Pēc nedēļas Latvijas armija izdzina ''Rietumu brīvprātīgo daļas'' no Torņakalna, bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā ''Rietumu armija'' atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka.
  
−
Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par ''bermontiešu'' daļu evakuāciju no Latvijas. T.s. ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' oficiāli kapitulēja un pārgāja [[Veimāras republika]]s pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.<ref>Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.</ref> 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot ''bermontiešu''daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā ''Rietumu armijas'' daļas nu juridiski bija [[Veimāras republika]]s pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai<ref>Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.</ref> Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa [[Kurzeme]]. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"<ref>LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.</ref>, taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās ''Rietumu armijas'' daļas šķērsoja Latvijas-[[Veimāras republika]]s robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.<ref>LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.</ref> Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos ''Rietumu armija'' šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.<ref>LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.</ref>
+
Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļu evakuāciju. T.s. ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' oficiāli kapitulēja un pārgāja [[Veimāras republika]]s pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.<ref>Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.</ref> 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā tās nu juridiski bija [[Veimāras republika]]s pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai<ref>Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.</ref> Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"<ref>LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.</ref>, taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās ''Rietumu armijas'' daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.<ref>LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.</ref> Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos ''Rietumu armija'' šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.<ref>LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.</ref>
  
 
==Atsauces==
 
==Atsauces==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. aprīlis, plkst. 09.28

Attēls:DSCF0800-pc-Dzelzs-Tilts.png
Bermontiešu apturēšana uz Dzelzs tilta - cilnis Brīvības piemineklī

Bermontiāde - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas īstenota karadarbība pret Latvijas Republiku no 1919. gada oktobra līdz 1920. gada janvārim. Lai veicot savu pamatuzdevumu - līdzdalību Krievijas pilsoņu karā pret boļševikiem, neatstātu sev aizmugurē Latvijas armiju, ko uzskatīja par kreisi orientētu, kas ne ar ko īpaši neatšķiroties no boļševikiem, ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[1] Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.[2] Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.[3] Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret Rietumu armiju piedalījās 50 000 Latvijas karavīru.[4]

Karadarbība

Rietumu armijas uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.[5] Latvijas armijas daļas panikā bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.[6] Latvijas Pagaidu valdība bēga uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.[7] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Palīgā ieradās arī 2 Igaunijas bruņuvilcieni un uzbrukums tika apturēts.

10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmuguri. Šajā laikā Rietumu brīvprātīgo armija izvērsa fronti rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā. (14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita Rietumu brīvprātīgo armijasuzbrukumu un tā pilsētu tā arī nespēja ieņemt. 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[8] Pēc nedēļas Latvijas armija izdzina Rietumu brīvprātīgo daļas no Torņakalna, bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka.

Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumu brīvprātīgo armijas daļu evakuāciju. T.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli kapitulēja un pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.[9] 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot Rietumu brīvprātīgo armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā tās nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai[10] Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"[11], taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[12] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[13]

Atsauces

  1. ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
  2. ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.
  3. ↑ Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris
  4. ↑ Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
  5. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.
  6. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  7. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  8. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
  9. ↑ Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  10. ↑ Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  11. ↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  12. ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
  13. ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.

Ārējās saites

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bermontiāde&oldid=14758"