Atšķirības starp "Bohēmijas hercogiste" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Čehijas valsts''' - pēc [[Lielmorāvijas valsts]] sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē. | '''Čehijas valsts''' - pēc [[Lielmorāvijas valsts]] sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē. | ||
| − | Stabila vēlīnā [[vadonības sabiedrība]] Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts [[kņazs]] Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu. Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijai]], kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja [[imperators]]). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja ''de facto'' neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplaika sarežģītās [[Feodālisms|feodālās hierarhijas]] veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās [[kārtu pārstāvniecība]]s institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta [[bruņniecība]] un [[muižniecība]], [[Baznīca]], karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu [[pilsonība]]s pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. | + | Stabila vēlīnā [[vadonības sabiedrība]] Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts [[kņazs]] Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu. Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijai]], kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja [[imperators]]). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja ''de facto'' neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplaika sarežģītās [[Feodālisms|feodālās hierarhijas]] veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās [[kārtu pārstāvniecība]]s institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta [[bruņniecība]] un [[muižniecība]], [[Baznīca]], karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu [[pilsonība]]s pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar provinces tiesībām, ne vairs suverena karaliste. |
Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 13. jūnijs, plkst. 10.28
Čehijas valsts - pēc Lielmorāvijas valsts sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē.
Stabila vēlīnā vadonības sabiedrība Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts kņazs Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu. Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties Sv. Romas impērijai, kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja imperators). Karaļu vara bija nomināla, valsts sadalīta provincēs/kņazistēs, kurās valdīja de facto neatkarīgi kņazi no valdošās dinastijas. Atšķirībā no Rietumeiropas, izplaika sarežģītās feodālās hierarhijas veidošanās, jo kroņa īpašumā palika plašas zemes. XIII gs. beigās izveidojās kārtu pārstāvniecības institūcija - Seims. 1310. g. karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu, kurā bija pārstāvēta bruņniecība un muižniecība, Baznīca, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsonības pārstāvji (līdz XV gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska). XV gs. vidū karalistā izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. 1526. gadā Čehijas Seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas valdījumiem ar provinces tiesībām, ne vairs suverena karaliste.
Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
