Atšķirības starp "Bohēmijas hercogiste" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Čehijas kņaziste''' (čh. ''České knížectví'', kr. ''княжество Чехия'') jeb '''Bohēmijas hercogiste''' (an. ''Duchy of Bohemia'') - pēc [[Lielmorāvijas valsts]] sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē, kas pastāvēja līdz 1198. gadam, transformējoties karalistē. | '''Čehijas kņaziste''' (čh. ''České knížectví'', kr. ''княжество Чехия'') jeb '''Bohēmijas hercogiste''' (an. ''Duchy of Bohemia'') - pēc [[Lielmorāvijas valsts]] sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē, kas pastāvēja līdz 1198. gadam, transformējoties karalistē. | ||
| − | Stabila vēlīnā [[vadonības sabiedrība]] Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts [[kņazs]] Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu (895. gadā Čehijas ticīgie par savu ganu atzina Rēgensburgas bīskapu). Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijai]], 1041. gadā kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja [[imperators]]). 1198. gada 15. augustā Maincas arhibīskaps kronēja par [[Karalis|karali]] kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi nu bija [[Čehijas karaliste]]. | + | Stabila vēlīnā [[vadonības sabiedrība]] Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts [[kņazs]] Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu (895. gadā Čehijas ticīgie par savu ganu atzina Rēgensburgas bīskapu). Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijai]], 1041. gadā kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja [[imperators]]). 1198. gada 15. augustā Maincas arhibīskaps kronēja par [[Karalis|karali]] kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi nu bija [[Čehijas karaliste|Bohēmijas karaliste]]. |
Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 13. jūnijs, plkst. 11.23
Čehijas kņaziste (čh. České knížectví, kr. княжество Чехия) jeb Bohēmijas hercogiste (an. Duchy of Bohemia) - pēc Lielmorāvijas valsts sabrukuma X gs. izveidojies čehu cilšu valstisks veidojums Čehijas-Morāvijas plakankalnē, kas pastāvēja līdz 1198. gadam, transformējoties karalistē.
Stabila vēlīnā vadonības sabiedrība Čehijas ielejā izveidojās jau IX gs. 80. gados, kad čehu cilts kņazs Borživojs kristījies un ar Lielmorāvijas kņaza Svjatopolka atbalstu kļuvis par Čehijas ielejas cilšu galveno kņazu (895. gadā Čehijas ticīgie par savu ganu atzina Rēgensburgas bīskapu). Galīga ielejas apvienošana norisa kņaza Boļeslava I laikā (935.-972.), kurš pilnībā pakļāva pārējos čehu kņazus, bijušās Lielmorāvijas veco kodolu, kā arī ciltis Oderas un Vislas augštecēs, un par pastāvīgu monarha rezidenci izvēlējās Prāgu. Tālāko Čehu valsts ekspansiju Boļeslava II (973.-999.) vadībā apturēja poļu kņazs Meško I (962.-992.), kuram izcevās tai atņemt Oderas augšteces baseina zemes, bet viņa dēls Boļeslavs I Drosmīgais (992.-1025.) atņēma Čehijai arī Vislas augšteces zemes. XI gs. čehu karaļiem tomēr izdevās saglabāt savu suverenitāti un nostiprināt savu valdījumu robežas, gan atsakoties no ekspansijas un pakļaujoties Sv. Romas impērijai, 1041. gadā kļūstot par tās vasaļiem (turpmāk katru ievēlēto Čehijas karali tronī apstiprināja imperators). 1198. gada 15. augustā Maincas arhibīskaps kronēja par karali kņazu Pržemislu Otokaru I, bet viņa valdījumi nu bija Bohēmijas karaliste.
Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
