Civilizācija
Civilizācija – vēsturē ar šo jēdzienu saprot augstkultūras sabiedrību, kurā parādās valstiskums (lielu ļaužu masu organizēšana sociālās struktūrās, kas tiek administratīvi pārvaldītas, kopīgi kulti, sabiedrības stratifikācija pēc statusa un funkcijām, organizēta karadarbība), attīstās organizēta ražotājsaimniecība (specializētās tirdzniecības un amatniecības parādīšanās, mākslīgā apūdeņošana, ievērojams pārpalikums pārtikas ražošanā, iespējas to uzglabāt, metālu apstrāde, pilsētbūve, monumentālā arhitektūra un tēlniecība), rakstība un attīstīta kosmogonija. Jēdziena definīcijas ir ļoti daudzas un dažādas un tikpat daudz ir arī tās interpretācijas. Būtiskākās no tām civilizāciju mūsdienās ikdienas līmenī interpretē kā: 1) pretstatu mežonībai un pretstatu starp attīstītu un t.s. „primitīvo” kultūru; 2) sabiedriskās attīstības vispārējo ideālu un progresu; 3) cilvēku/sabiedrības sasniegumu kopumu visās dzīves jomās – šajā ziņā vārds „civilizācija” bieži vien tiek lietots kā sinonīms vārdam „kultūra”; 4) materiāli tehnisko attīstību pretstatā kultūrai kā garīgai, radošai darbībai; 5) normatīvas uzvedības kompleksu; 6) sabiedrības attīstības līmeni; 7) pašu sabiedrību ar visiem tās komponentiem; 8) pilsētu un pilsētas sabiedrisko dzīvi; 9) konkrēti moderno rietumu sabiedrību ar tās politisko un tehnoloģisko attīstības līmeni; 10) īpašu kultūras / kultūru kopumu, kas veidots uz universālu, virslokālu vērtību bāzes.
Runājot par civilizācijas izcelsmi, tiek apspriests pārejas process no "mežonības" uz attīstītām sabiedriskās dzīves formām. Pirmās Seno Austrumu civilizācijas izaug evolūcijas ceļā no Tuvo Austrumu aizvēstures sabiedrībām t.s. Auglīgajā pusmēnesī, Divupē, Levantē, Mazāzijā, Krētā, Peloponesā, Senajā Ēģiptē, un Āzijas Indas un Huanhe upju lejtecēs, pamazām izplatoties pa visu kontinentu. Sākot ar II gt.p.m.ē. sociālie norisinās straujāk, sākās ievērojama migrācija un civilizācijas izplatās ārpus Nīlas ielejas un Divupes, parādījās jaunas valstis: Hetu valsts Mazāzijā, ap 1500. g.p.m.ē. Armēnijas kalnienē veidojās Mitannijas valsts, Ziemeļdivupē izveidojas Asīrijas valsts. Līdzās lielajām valstīm to perifērijā strauji ieauga mazvalstu jeb pilsētvalstu skaits, civilizācijas ar katru gadsimtu aptvēra aizvien plašākas teritorijas.
Literatūra par šo tēmu
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996. – 84 lpp. ISBN 9984-617-13-0
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 2. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1995. – 119 lpp.
- Empires: Perspectives from Archaeology and History. / Alcock, Susan E.; Terence N., D'Altroy; Terence N., Morrison et al., eds. - Cambridge University Press: Cambridge, 2001, p. 546. ISBN 978-0-521-77020-0
- Источниковедение истории древнего Востока. - Москва, 1984
