Eiropas filozofija

Eiropiešu filosofija - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz antīkās filosofijas pamata, lielā kristietības ietekmē.

Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar pagānismu, vēlāk Baznīcas tēvu rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā Aurēlijs Augustīns (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no neoplatonisma koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas klosteros, kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās universitātes, kur radās sholastika (Erigena, (Roscelīns no Kompjēnas, Dunss Skots, Anselms no Kenterberijas, Abelārs, Avicenna, Averoess, Maimonids u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva reālisma un nominālisma koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās Abelārs. Sākot ar XII gs. vidu, kad Aristoteļa darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un peripatētiķu koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija Viljamam no Okamas, Albertam Lielajam, Tomam no Akvīnas u.c. Domu dažādība pastāvēja ne tikai filosofijas (t.i. sholastikas) ietvaros, bet zinātniskajai domai pretstatā bija arī misticisms, kur teoloģijas autoritāte un loģika nozīmēja daudz mazāk nekā personīgo jūtu un subjektīvās apziņas liecība (Bernārs no Klervo, Bonaventura u.c.), kā arī daudzās herētiķu sektas, kur liela ietekme bija Averoesa mācībai par dvēseles mirstīgumu un visiem kopīgo saprātu u.tml.

Literatūra

• Viduslaiku filozofija Rietumeiropas zemēs // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 440.-442. lpp.