Janičāri

Janičāru goda sardze sagaida ķeizaru Vilhelmu II Konstantinopolē. 1917. gada oktobris.

Janičāri (no turk. ينيچرى, yeni çeri - "jaunais karaspēks") - regulārās kājnieku strēlnieku daļu korpuss (Yeniçeri Ocaği) Osmaņu impērijā XIV-XIX gs. un Žečpospoļitā XVII-XVIII gs.

Osmaņu impērijā kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (Ocaği) izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja sultānam (kapıkulu - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus rekrutēja īpašu rekrūšu nodevu (devşirme) veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Pamatbruņojumā bija loks (vēlāk muskete), cirvis un zobens (jatagans). Kā kaujas vienība, janičāru pulks (orta), kuru komandēja čorbači, bija pilnīgi autonoms - ar saviem sapieriem, intendantūru, hospitāli un ārstiem u.tt., - un varēja veikt gan atsevišķus militārus uzdevumus, gan piedalīties plašākās operācijās, sadarbojoties ar citiem pulkiem. Vēlo viduslaiku Eiropai tas bija kas nepieredzēts un savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos janičāri bija spēcīgākie kājnieki Rietumu puslodē. Skaits svārstījās līdz 200 000 janičāru (165-196 ortas jeb pulki), atkarībā no laikaposma, kas veidoja aptuveni 10% no impērijas bruņotajiem spēkiem. Korpusu iedalīja aktīvās karadarbības vienībās (simaat - 101 orta), sultāna gvarde (bejluk - 62 ortas), rezerve (sekban - 33 ortas) un kandidātu korpuss (ačemi očači - 34 ortas). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem, bija vienota uniforma, noteikta pastāvīga alga (arī miera laikā) - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija aizliegts precēties, nedrīkstēja nodarboties ne ar tirdzniecību. amatniecību vai kādu citu saimniecisku darbību, kas neattiecās uz karadienestu. Korpusa dzīves regulu sarakstīja dervišu svētais Hadži Bektašs Vali, un derviši bija pastāvīgi štata reliģiskie kuratori. Korpuss mantoja arī mirušo ierindnieku mantu. Kopš XVI gs. janičāri drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā, ieguva tiesības uz privātīpašumu, ko nodot mantojumā, tā veidojot atsevišķu pavalstnieku kategoriju (līdzīgu kā kazaki). 1683. gadā rekrutēšana tika atcelta un janičāros sāka uzņemt brīvprātīgos. XVIII gs vidū janičāri ieguva tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību. No janičāruvidus nāca liels skaits valsts pārvaldes darbinieku. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts gādāja arī par to bērniem. Ar laiku privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā Krievijas imperatora gvarde), līdz beidzot 1826. gadā janičāru korpusu kā karadarbībai nederīgu un valsts varai bīstamu izformēja. Vēlāk gan tika izveidots janičāru pulks, taču kā viena no bruņoto spēku vienībām.
Žečpospoļitā 1670. gadā pie poļiem pārbēga vesels pulks, bet veidot pastāvīgas šo kājnieku strēlnieku daļas no karagūstekņiem un pārbēdzējiem sāka 1683. gadā pēc karaļa Jana III Sobeska pavēles. Bez tam janičāru kaujasspēju dēļ arī magnāti savas miesassargu vienības bieži lika tērpt to uniformās un atbilstoši apmācīt.