Atšķirības starp "Kartezisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kartezisms''' jeb '''karteziānisms''' (no ''Cartesius'' - [[Dekarts Renē|Dekarta]] vārda latīniskās transkripcijas) - Dekarta un tā sekotāju mācība. Populāra kā filosofijas skola bija XVII-XVIII gs. franču un nīderlandiešu filosofu vidū. Jau visai agri sadalījās divos pamatvirzienos, kur viena piekritēji pieturējās pie Dekarta mehānistiski materiālistiskajai dabas izpratnei (Leruā, [[Lametrī Žiljēns Ofrē de|Lametrī]], [[Kabaniss Pjērs Žans Žoržs|Kabaniss]] u.c.), bet otra piekritēji - tā metafizikai (Delaforžs, [[okazionālisms]], [[Malbranšs Nikolā|Malbranšs]] u.c.). | + | '''Kartezisms''' jeb '''karteziānisms''' (no ''Cartesius'' - [[Dekarts Renē|Dekarta]] vārda latīniskās transkripcijas) - Dekarta un tā sekotāju mācība. Populāra kā filosofijas skola bija XVII-XVIII gs. franču un nīderlandiešu filosofu vidū. Jau visai agri sadalījās divos pamatvirzienos, kur viena piekritēji pieturējās pie Dekarta mehānistiski materiālistiskajai dabas izpratnei (Leruā, [[Lametrī Žiljēns Ofrē de|Lametrī]], [[Kabaniss Pjērs Žans Žoržs|Kabaniss]] u.c.), bet otra piekritēji - tā metafizikai (Delaforžs, [[okazionālisms]], [[Malbranšs Nikolā|Malbranšs]] u.c.). Karteziānisms reprezentē “veco identitātes loģiku”: dominē priekšstats par kādas patiesas patības eksistenci, par atgriešanos pie kāda reālā “es”, kas ir autentiskuma garants, par iespēju subjektam kļūt par to, kas viņš patiešām ir. Tā mums sniedz ilūziju par mūsu iekšējo nemainīgo esamību, kamēr pasaule mainās. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 28. oktobris, plkst. 10.31
Kartezisms jeb karteziānisms (no Cartesius - Dekarta vārda latīniskās transkripcijas) - Dekarta un tā sekotāju mācība. Populāra kā filosofijas skola bija XVII-XVIII gs. franču un nīderlandiešu filosofu vidū. Jau visai agri sadalījās divos pamatvirzienos, kur viena piekritēji pieturējās pie Dekarta mehānistiski materiālistiskajai dabas izpratnei (Leruā, Lametrī, Kabaniss u.c.), bet otra piekritēji - tā metafizikai (Delaforžs, okazionālisms, Malbranšs u.c.). Karteziānisms reprezentē “veco identitātes loģiku”: dominē priekšstats par kādas patiesas patības eksistenci, par atgriešanos pie kāda reālā “es”, kas ir autentiskuma garants, par iespēju subjektam kļūt par to, kas viņš patiešām ir. Tā mums sniedz ilūziju par mūsu iekšējo nemainīgo esamību, kamēr pasaule mainās.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 196. lpp.
