Atšķirības starp "Reformācija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 24. novembris, plkst. 12.09

Reformācija (lat. reformatio - "labojums") - XVI gs. Centrāleiropā aizsākusies Romas Katoļu Baznīcu reformēt pieprasoša kustība, kas gala rezultātā noveda pie Baznīcas sašķelšanās, atdaloties no tās protestantismam. Reliģiski reformācija bija vēlme atgriezties pie agrīnās kristietības kulta formām (reformatoru izpratnē), kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas; ētiski tā bija ekonomiski maazāk attīstīto centrālās un Ziemeļeiropas zemju iedzīvotāju vēršanās pret "izvirtīgās" un amorālās Renesanses pārņemto turīgākās Dienvidrietumeiropas dzīvi; politiski - Baznīcas laicīgās varas ierobežošana un tās īpašumu sekularizēšana. Reformācijas kustības centrā vācu zemēs nostājās Mārtiņs Luters (augustīniešu mūks un teoloģijas doktors Vitenbergas universitātē) un Tomass Mincers, Šveicē kā līderi izvirzījās Žans Kalvins un Ulrihs Cvinglijs, kuru ietekme vairāk bija Šveicē, Vācijas dienvidos, kā arī aptvēra citus Eiropas dienvidu un rietumu rajonus. Reformācija aizsāka ticības karu gadsimtu Eiropā, kontrrenesansi kultūrā, feodālās sabiedrības sairšanu, izraisīja kontrreformāciju. No katoliskās Baznīcas atkrita Anglija, Skotija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Holande, Čehija, daļa vācu zemju, daļa Francijas, Ungārija, Livonija. Baznīca kļuva daudz lielākā mērā atkarīga no laicīgās varas. Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no apm. XVI gs. vidus līdz pat XIX gs. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju un sektu rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā.

Livonija, kā jau ilgstoši vācu kultūras ietekmes zeme, nonāca luteriskās reformācijas un luterāņu baznīcas sfērā ļoti drīz pēc reformācijas sākšanās Vācijā, un pirmās luterāņu draudzes te izveidojās 1521. gadā Sv. Pētera baznīcā Andreja Knopkena vadībā un 1522. gadā Sv. Jēkaba baznīcā Silvestra Tegetmeijera vadībā, kuri abi kļuva par Rīgas un visas Livonjas pirmajiem evaņģēliskajiem mācītājiem.

Skat. arī: svētbilžu grautiņi, Šmalkaldes savienība

Literatūra

• Reformācija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 356. lpp.
• Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
• Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp.
• Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1994. - 210 lpp. ISBN 5-405-01417-6

• Источники по истории Реформации. - Москва, 1906.

Resursi internetā par šo tēmu

• Reformācija - liis.lv
• Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā
• Rudzītis V. Reformācija, seksualitāte, sieviete.
• Par Luteru un Reformāciju
• Reformācijas laikmets Latvijā
• Rīgas Svētā Benedikta Jaunavu Klosteŗa brīnumaini uzglabāta Vēsture no laika, kad Livonijā izplatījās luteriskā ķecerība, līdz tā nodošanai Jēzus Sadraudzības tēviem.
• Beļajeva A. Reformācija Rīgā: process, būtība un sekas.
• Ilārs Plūme. Reformācijas būtība.
• Feldmanis R. Reformācija.
• Feldmanis R. Reformācija Latvijā.
• Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā - ailab.lv

• Виктор Гараджа. Реформация и ее «апостолы».