Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

**Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija**
**Западная Добровольческая армия**
pastāv:	05.09.1919.-01.1920.
pakļautība:	nepakļāvās nevienam;
pavēlnieks:	pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs (08.1919.-01.12.1919.); majors J.Bišofs (01.12.1919.-01.1920.);
štāba komandieris:	pulkvedis Čaikovskis;

Pašreizējā versija, 2016. gada 28. decembris, plkst. 11.49

Rietumu Brīvprātīgo armija (kr. Западная Добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee, vc, Freiwillige Russische Westarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija (vc. Bermondt-Armee) - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.

Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās Bermonta izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija un Vācu leģiona daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).^[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. ^[2] Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.

No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:

1. korpuss - grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpuss;
2. korpuss - Virgoliča korpuss (realitātē nepakļāvās Bermontam);
3. korpuss - firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss (tikai īsu brīdi "uz papīra", realitātē nepakļāvās Bermontam, bet pārgāja Ziemeļrietumu armijas jurisdikcijā);
Vācu leģions (pakļāvās fon der Golca vadītajam Vācijas armijas štābam);
Dzelzsdivīzija;
Plēves grupa;
Lielupes kara flotile.
aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās Junkers, Rumpler un Halberstadt. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
16. oktobrī armijā ieskaitīja Dibiča brīvkorpusu

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.^[3] Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.

1919. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar firsta Līvena korpusu, vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam Rietumkrievijas brīvprātīgo armija formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.

23. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. Bermontiāde. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā Rosbaha brīvkorpusa varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais Virgoliča korpuss (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par kņaza Avalova karaspēka grupu (войсковая группа князя П.М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Skat. arī Rietumkrievijas kara politiskā padome

Atsauces un paskaidrojumi

↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
↑ Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.
Armijas parāde, 29.06.1919.
štabs-kapitans
1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
P.Bermonts ar saviem karavīriem
Mītavā
Karavīri, 1919. gada rudens
vācu vienība. 1919. gada rudens
426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
lidmašīnas, 1919. gada oktobris
notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens
bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss
bruņotais auto "Max"
bruņotais auto "Moritz"
sagūstītie bermontieši
Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads
Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
apbalvojuma apliecība
Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra un avoti par šo tēmu

Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0

Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995

Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

[1] LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.

[2] LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.

[3] Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

[1]

[2]

[3]

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-[[Attēls:Eiserner_Division_09_1919.jpg‎|right|thumb|300px|]]
+{| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5"
-'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army'') jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota [[Mītava|Mītavā]] dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em. Komandieris kņazs [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]]. Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgās armijas'' izveidošanu un pakļāva to ''Krievijas ziemeļrietumu armijas'' komandierim [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]], uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties.
+|+ style="text-align:center; font-size:larger;" | '''Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija'''<br><small>'''''Западная Добровольческая армия'''''</small>
+|-
+| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Awaloff_soldaten.jpg|300px]]
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pastāv:'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 05.09.1919.-01.1920.
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pakļautība:'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* nepakļāvās nevienam
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''pavēlnieks:'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* pulkvedis [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]] (08.1919.-01.12.1919.)
+* majors [[Bišofs Jozefs|J.Bišofs]] (01.12.1919.-01.1920.)
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''štāba komandieris:'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* pulkvedis Čaikovskis
+|-
+|}
+'''Rietumu Brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная Добровольческая армия'', an. ''West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee'', vc, ''Freiwillige Russische Westarmee''), '''Rietumkrievijas armija''' jeb daiļliteratūrā '''Bermonta armija''' (vc. ''Bermondt-Armee'') - 1919. gada 5. septembrī [[Mītava|Mītavā]] nodibināta karaspēka grupa dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" [[admirālis]] [[Kolčaks Aleksandrs|A.Kolčaks]] atzina ''Rietumu brīvprātīgo armiju'' kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam [[Judeničs Nikolajs|N.Judeničam]]. Optimuma brīdī šajā armijā bija aptuveni 14 000 kaujas spējīgu karavīru ar aptuveni 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un 2 bruņuvilcieniem. Kā grafiskais simbols pēc pulkveža Potocka ierosinājuma tika izvēlēts melns Maltas krusts.
-Pirmo vienību sāka veidot Zalcvēdeles (''Salzwedel'') karagūstekņu nometnē 1919. gada pavasarī, no [[Krievijas impērija]]s [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] karagūstekņiem Vācijā. Jūnija beigās vienība tika pārvesta uz Jelgavu, kur [[Vācijas impērija|Vācijas]] armijas virspavēlniecības protekcijā tika papildināta ar atbrīvotajiem karagūstekņiem, bijušajiem [[Latvijas zemessardze|landesvēristiem]] un brīvkorpusiem Kurzemē un Zemgalē. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai [[baltieši]]. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu.
+Armija sāka veidoties 1919. gada vasarā Mītavā (mūsd. Jelgava), kad tur 12. jūnijā no Vācijas ieradās [[Bermonts Pāvels|Bermonta]] izveidotais vienības štābs, bet 14. jūnijā – Vācijā savervētās vienības (pulkvežu Aņisimova, Jevreinova, Voļska ešeloni), un ko nosauca par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas [[Brīvkorpuss|brīvkorpusiem]] un no [[Latvijas zemessardze|landesvēra]] demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (''приказ по армии №1 от 5 сентября 1919 г.'') 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]] Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - [[Dzelzsdivīzija]] un [[Vācu leģions|Vācu leģiona]] daļas, - formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).<ref>LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.</ref> Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> Armijas vadība izdeva arī savu naudu, ko izmantoja tās kontrolētajā teritorijā (kurss 1:1,2 ar Vācijas marku). Algas: ierindniekam - 11 markas dienā, virsniekam bez posteņa (amata) - 18 markas dienā, jaunākajam virsniekam - 24 markas, rotas komandierim - 30 markas, bataljona komandierim - 36 markas, pulka komandierim - 42 markas, brigādes komandierim - 48 markas, divīzijas komandierim - 54 markas, armijas štāba priekšniekam - 75 markas, armijas komandierim - 100 markas dienā.
-Armiju veidoja:<ref>Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.</ref>
+No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki desmiti latviešu), bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (''Чайковский''), militāro operāciju veidotājs - majors Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcs]]. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada vasarā armiju formāli veidoja:
-* [[Grāfa Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
+* [[Kellera korpuss|1. korpuss - grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpuss]];
-* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
+* [[Virgoliča korpuss|2. korpuss - Virgoliča korpuss]] (realitātē nepakļāvās Bermontam);
-* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
+* [[Līvena nodaļa|3. korpuss - firsta Līvena Rietumu brīvprātīgo korpuss]] (tikai īsu brīdi "uz papīra", realitātē nepakļāvās Bermontam, bet pārgāja [[Ziemeļrietumu armija]]s jurisdikcijā);
-* [[Dzelzsdivīzija]] (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris [[majors]] J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);
+* [[Vācu leģions]] (pakļāvās fon der Golca vadītajam Vācijas armijas štābam);
-* [[Dibiča brīvkorpuss]] (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
+* [[Dzelzsdivīzija]];
-* [[Plēves grupa]] (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
+* [[Plēves grupa]];
-* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upes kara flote|Upes kara flote]]<br>
+* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Lielupes kara flotile]].
-Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē un Pētersfelde pie Dobeles. Tāpat arī Vecaucē un Vaiņodē atradās aviācijas bāzes.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>).
+* aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
+* 16. oktobrī armijā ieskaitīja [[Dibiča brīvkorpuss|Dibiča brīvkorpusu]]
+Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.</ref> Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.
-Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. ''[[Bermontiāde|Bermontiādē]]'', armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.
+. gada jūlijā Antantes delegācija piedāvāja pārvest armiju uz Rietumigauniju cīņai Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Bermonts piekrita tikai tādā gadījumā, ja sabiedrotie turpinās karaspēka apgādi tādā pat mērā, kā to līdz tam darīja Vācija. Tā kā Antante šādas garantijas nesniedza, Rietumu brīvprātīgo armija atteicās atstāt Latvijas teritoriju. 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Savukārt sabiedroto piedāvājumu pārvest karaspēku pa jūras ceļu ar kuģiem, kā tas jau bija veikts ar [[Līvena vienība|firsta Līvena korpusu]], vai virzīties Rēzeknes un Daugavpils virzienā caur Krustpili, noraidija Bermonts. Arī ģenerāļa Judeniča, kam ''Rietumkrievijas brīvprātīgo armija'' formāli pakļāvās, 27. septembra pavēli doties uz Pēterburgas fronti Bermonts ignorēja. 8. oktobrī ''Rietumu brīvprātīgo armija'' uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (''приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом №79 от 9 октября 1919 г.''), ka turpmāk Ziemeļrietumu armijai nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju, pasludinot to par nodevējiem un dezertieriem.
+. septembrī armija izvērsās frontes līnijā Olaines pozīcijās un visai drīz sākās bruņots konflikts ar pie demarkācijas līnijas sakoncentrētajām Latvijas bruņoto spēku vienībām - t.s. ''[[Bermontiāde]]''. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā [[Rosbaha brīvkorpuss|Rosbaha brīvkorpusa]] varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais [[Virgoliča korpuss]] (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņēmās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (''приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.'') tika pārdēvēta par '''kņaza Avalova karaspēka grupu''' (''войсковая группа князя П.М. Авалова'').
+.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.
+Skat. arī [[Rietumkrievijas kara politiskā padome]]
 ==== Atsauces un paskaidrojumi ====
@@ 20. rindiņa: / 49. rindiņa: @@
 {{atsauces}}
-== Attēlu galerija==
+== ==
 <center><gallery>
-Attēls:Freikorpskmpferrussis.jpg|karavīri
+Attēls:Awaloff_und_Goltz_1919.jpg|fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.
-Attēls:Awaloff_und_Goltz_1919.jpg|Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.
 Attēls:Westarmee_parade_1919.jpg|Armijas parāde, 29.06.1919.
-Attēls:Keller_1_schwadron.jpg|Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri, 29.06.1919.
+Attēls:Stabskapitans_bermontietis.jpg|štabs-kapitans
 Attēls:Westarmee_1_plastunshenRegiment.jpg|1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
-Attēls:Awaloff_soldaten.jpg|Pāvels Bermonts ar saviem virsniekiem
+Attēls:Awaloff_Westarmee.jpg|P.Bermonts ar saviem karavīriem
-Attēls:Awaloff_Westarmee.jpg|Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem
+Attēls:Bermontiesi_Mitava.jpg|Mītavā
 Attēls:Westarmee_1919.jpg|Karavīri, 1919. gada rudens
 Attēls:Bermonta_vaacu_rota_1919.jpg|vācu vienība. 1919. gada rudens
-Attēls:Westarmee_Eiserner_Division_1919.jpg|Dzelzsdivizija, 1919. gada 1. septembris
-Attēls:Keller_Schwadron_1919.jpg|Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada rudenī
 Attēls:Westarmee_Flieger_Abteilung_1919.jpg|426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
+Attēls:Freiwillige_FliegerAbteilung_426.jpg|426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
 Attēls:Bermonta_aviacija.jpg|lidmašīnas, 1919. gada oktobris
 Attēls:Notriekta_bermonta_lidmasina_1919.jpg|notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens
 Attēls:Bermonta_lidmasinas_korpuss.jpg|bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss
-Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|zenītlielgabals "Max"
+Attēls:Max_zenitlielgabals.jpg|bruņotais auto "Max"
-Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|zenītlielgabals "Moritz"
+Attēls:Zenitlielgabals_Moritz_1919.jpg|bruņotais auto "Moritz"
+Attēls:Bermontiesi_sagustiti.jpg|sagūstītie bermontieši
 Attēls:Westarmee_artillerist_1920_.jpg|Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
 Attēls:Westarmee_Flugzeug_1920.jpg|Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads
 Attēls:Westenarmee_1921.jpg|Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
+Attēls:Soldaten_Siedlungs_Verband_Kurland_Medaille.jpg|apbalvojuma apliecība
 Attēls:Medalen_Awaloff.png|Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa
 </gallery></center>
-== Literatūra par šo tēmu ==
+== Literatūra un avoti par šo tēmu ==
+* Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
+* Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
 * Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
 * P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
 * Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
+* Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
+* Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
+----
+* Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
+* Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
+* Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
+* Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
+* Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
+* Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
+* Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995
+----
+* Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
+* Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936
 == Resursi internetā par šo tēmu ==
 * [http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=66700&ins_print&comments/ Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.]
+* [http://latviansmilhistory.blogspot.com/2009/11/pavels-bermonts-avalovs-un-rietumu.html Pavels Bermonts-Avalovs un Rietumu brīvprātīgo armija.]
+* [https://www.academia.edu/30643359/Latvija_un_Krievu_Zieme%C4%BCu_korpuss_Jude%C5%86i%C4%8Da_Zieme%C4%BCrietumu_armija_1918_1920._In_Latvijas_Kara_muzeja_gadagr%C4%81mata._II._R%C4%ABga_2001_54._84._lpp  Jēkabsons Ē. Latvija un Krievu Ziemeļu korpuss (Judeņiča Ziemeļrietumu armija) 1918–1920. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. Rīga, 2001, 54.–84. lpp.]
 ----
+* [http://lib.ru/HISTORY/FELSHTINSKY/Bermont-Avalov.txt_with-big-pictures.html Бермонт-Авалов П.Р. Документы и воспоминания]
 * [http://kortic.borda.ru/?1-7-0-00000001-000-0-0-1210591526 Гольдин A. Речная флотилия Западной добровольческой армии полковника П. М. Бермондта-Авалова в боях в Прибалтике (октябрь – декабрь 1919 г.) - diskusija]
 * [http://bolshoyforum.org/forum/index.php?action=printpage;topic=31325.0 Западная добровольческая армия - diskusija]
 * [http://patrio.org.ru/index.php?showtopic=3762 РУССКАЯ ЗАПАДНАЯ ДОБРОВОЛЬЧЕСКАЯ АРМИЯ]
-* [http://www.proza.ru/2008/07/25/342 Вольфганг Акунов. Позабытая война.]
 * [http://cn.com.ua/N201/history/personage/personage.html Сергей Вейгман. Немецкий фашист из русских князей. // Столичные новости. №05 (201) 12-18 февраля 2002]
 * [http://www.rusk.ru/st.php?idar=424153 Сергей Базанов. Граф Келлер - первая шашка Русской армии.]


pastāv:	05.09.1919.-01.1920.
pakļautība:	nepakļāvās nevienam
pavēlnieks:	pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs (08.1919.-01.12.1919.) majors J.Bišofs (01.12.1919.-01.1920.)
štāba komandieris:	pulkvedis Čaikovskis

Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

Pašreizējā versija, 2016. gada 28. decembris, plkst. 11.49

Satura rādītājs

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra un avoti par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt