Dzimtmuiža

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Plan mediaeval manor.jpg

Dzimtmuiža - liels zemes īpašums Eiropā viduslaikos: saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, ieskaitot īpašnieka rezidences ēku kompleksu. Dzimtmuižas īpašniekam tās teritorijā bija administratīvā un tiesu vara, tiesības ievākt no zemniekiem nodevas; īpašnieks to varēja mantot, mainīt, pārdot, ieķīlāt utt. Rietumeiropā dzimtmuižas radās VIII-IX gs., Austrumeiropā - X gs., Centrāleiropā - XIV-XV gs.

Anglijā dzimtmuiža - manors (an. manor; no lat. manere - "uzturēties") - veidojās pēc normaņu iekarojumiem XII gs. Parasti sastāvēja no domēnes, frīholdiem, vilaniem apsaimniekošanā nodotās zemes un kopienu zemes (mežs, ganības). Bieži vien gruntsgabali atradās izkaisīti atsevišķi starp ciu senjoru zemēm. Manoru pārvaldīja stjuarts, kurš vienlaikus bija manorālās kūrijas tiesas priekšsēdētājs. Vēlajos viduslaikos, nodevas un klaušas aizstājot ar naudas renti, manorālā saimniekošanas sistēma iznīka, pilnībā izzūdot XVIII gs.

Senajā Krievzemē (kr. вотчина) zemes un uz tās esošās saimniecības (vēlāk arī dzimtcilvēku) valdījums privātīpašumā, kuru īpašnieks bija tiesīgs bez ierobežojumiem pārdot, ieķīlāt, dāvināt

Skat. arī: gruntskundzība, muiža, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, lēņa muiža, mācītājmuiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, muižu redukcija Vidzemē, frīholds, kopiholds, alods, odāls

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 222., 223. lpp.

  • Norman F. Cantor. The Civilization of the Middle Ages. - HarperPerennial: New York, 1993, ISBN 0-06-092553-1

Resursi internetā par šo tēmu