Kanoniskās tiesības

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Corpus iuris canonici)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kanoniskās tiesības (lat. ius canonicum; no sengr. kanon - burt. "taisna nūja", - "mērkoks", "likums, norma") - Baznīcas tiesību daļa, kas regulē Baznīcas kā institūcijas iekšējo dzīvi, tās attiecības ar valsti, kā arī garīdzniecības dzīvi, kā arī viduslaikos tās atrunāja civilo un krimināltiesību jomu, tādējādi pakļaujot arī laicīgās personas Baznīcas jurisdikcijai. Šaurākā nozīmē tās ir likumi, ko izdevusi sinode, baznīcas koncils vai personīgi bīskaps, plašākā nozīmē tās ir pirmsreformācijas Rietumu kristīgās Baznīcas tiesību - eklēzisko tiesību, - daļa (lat. Corpus iuris canonici). To galvenie avoti ir baznīcas koncilu lēmumi (kanoni), dekretālijas un apustuļu noteikumi.[1]

Visvairāk izstrādātās kanoniskās tiesības ir Romas katoļu Baznīcai, jo kanonisko tiesību veidošanās ir saistīta ar kristietības pirmsākumiem, likumu lomu reliģiskajā dzīvē. Laikā, kad 325. gadā Nikejā notika pirmais vispasaules kristīgās Baznīcas ekumēniskais koncils un tika pieņemta virkne lēmumu, kas veidoja Romas Katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību pamatus. Laika gaitā kanonu skaits arvien auga. Līdz ar to radās nepieciešamība tos apkopot krājumos. Sākotnēji krājumus kārtoja hronoloģiskā kārtībā, bet vēlāk jau tos veidoja pa noteiktām tēmām un daļa no tiem saturēja arī juridiskus priekšrakstus. Visi krājumi apvienoja tiesību normas ar morāles priekšrakstiem, teoloģiskām doktrīnām un liturģiskām formulām. Tāpat bija tādas normas, kas attiecās uz dažādiem tiesību jautājumiem: Baznīcas finanses un īpašums, labprātīga atteikšanās no īpašuma, Baznīcas zemes un ēku pārvaldīšana, lietošana un aprūpēšana; Baznīcas vara attiecībā uz garīdznieku strīdu risināšanu, Baznīcas pienākumu pildīšanu un Baznīcas sodiem; Baznīcas un laicīgās varas attiecības, noziegumus, ģimenes laulības attiecības. Sākotnēji kanoniskās tiesības, galvenokārt bīskapu lēmumi, vairākus gadsimtus nebija nodrošināti ar laicīgās varas izpildvaras piespiedu mehānismu, tie balstījās vienīgi uz tiesnešu autoritāti un Baznīcas disciplīnu. Sākot ar agrajiem viduslaikiem Baznīca pamazām savos kanonos iefiltrēja civiltiesības un nodrošināja jurisdikciju pār noteiktām personām un lietām, vienlaicīgi nodrošinot sev ekskluzīvitāti vai konkurējot arciviltiesībām. Kanonisko tiesību vēsture tiek dalīta trijos evolūcijas posmos:

  1. ius antiquum – senās tiesības, kas attiecas uz laika posmu no kristīgās Baznīcas veidošanās sākuma līdz Graciāna kodeksam (1140.g);
  2. ius novum – jaunās tiesības, kas radītas pēc 1140. g. līdz Trientas koncilam (1543.-1563.);
  3. ius novissium – jaunākās tiesības, kas radītas pēc 1563. gada līdz mūsudienām.

Pastāv uzskats, ka līdz pāvesta Gregora VII darbībai un dominikāņu mūka Graciāna traktātam par kanoniskajām tiesībām Baznīcas tiesības bija vairāk sakramentālas, garīgas un teoloģiskas nekā juridiskas. Graciāns ap 1140. gadu izveidoja kanonisko tiesību kodeksu "Concordia discordantium canonum" ("Pretrunīgo kanonu saskaņošana"), kas ietvēra koncilu un sinožu izdotos kanonus, pāvesta Gregora VII un viņa pēcteču izdotās dekretālijas, kam pēc “Pāvesta diktātiem” (Dictatus Papae), ko 1075. gadā sastādīja pāvests Gregors VII, tika piešķirta patstāvīga nozīme. Minēto kodeksu ērtības labad mēdza dēvēt par “Dekrētiem” un tas sastāvēja no trim daļām: pirmā daļa aptvēra tiesību dabu un avotus, Baznīcas institūcijas un to pārvaldi, mācību par personām; otrā daļa atspoguļoja Baznīcas jurisdikciju, garīdznieku uzvedības normas, procesuālās tiesības, krimināltiesības, Baznīcas īpašumu, reliģisko kārtību, laulību; trešā daļa vēstīja par svētajiem sakramentiem, rituāliem un doktrīnu. Šis kodekss tika ātri apgūts un pielietots reālajā dzīvē - kanonisti Graciāna apkopojumu izmantoja kā Baznīcas tiesību pamatu.

Kanoniskās tiesības kā atsevišķa tiesību sistēma izveidojā pusotra gadsimta garumā laikā no 1050. līdz 1200. gadam, kā pretstats civilajām tiesībām, taču veidojās ciešā mijiedarbībā ar romiešu civiltiesību atdzimšanu Rietumeiropā, to studijām universitātēs un izmantošanu kā tiesību avotu vai papildavotu tiesu praksē. Šajā periodā kanoniskās tiesības tika kodificētas, izveidojot vienotu apkopojumu “Corpus iuris canonici”, kas kā oficiāls izdevums parādījās 1582. gadā. Corpus iuris canonici ir Kanonisko tiesību krājums, kas tika veidots pēc Justiniāna kodifikācijas parauga un tas ietvēra normas, kas noteica viduslaiku kristīgās Baznīcas iekārtu un tiesības. Corpus iuris canonici papildus Graciāna “Dekrētiem” vēl iekļauj, pirmkārt, Liber Extra krājumu piecās grāmatās, kuru pāvests Gregors IX publicēja 1234. gadā, kas saturēja pāvestu dekretālijas, otrkārt, Liber Sextus – sestā grāmata, kuru 1298 .gadā izdeva pāvests Bonifācijs VIII, papildinot Liber Extra ar vēlākajām pāvestu dekretālijām un I un II Lionas kancila lēmumiem, treškārt, Clementinae, tas ir dekretāliju krājums, kas ietvēra pāvestu dekretālijas, kas pieņemtas pēc Liber Sextus publicēšanas un pāvesta Klementa V izdotās dekretālijas, kā arī Vjennas koncila kanonus. Clementinae izdeva pāvests Jānis XXII 1317. gadā. Atšķirīgs zinātnieku viedoklis ir par Collectio extravagantium, Jāņa XXII izdoto krājumu, un Extravagantes communes, dekretāliju izlases no Bonifācija VIII līdz Sikstam IV, ietveršanu Corpus iuris canonici. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka šīs daļas saturiski ir saistītas ar Corpus iuris canonici, bet nav ietveramas.[2] Tomēr citi zinātnieki savukārt apgalvo, ka Collectio extravagantium un Extravagantes communes ir neatņemama Corpus iuris canonici sastāvdaļa.[3] Corpus iuris canonici bija apjomīgākais kanonisko tiesību kodifikācijas krājums viduslaikos, kurā tika apkopotas visas svarīgākās viduslaiku katoļu Baznīcas kanoniskās normas. Pēc pāvesta Pija X iniciatīvas laikā no 1904. līdz 1917. gadam tika izstrādāts Kanonisko tiesību kodekss (Codex Iuris Canonici), kas piemēroja kanonisko tiesību laicīgo daļu jaunāko laiku situācijai un Baznīcas lomai sabiedrībā.

Skat. arī kanoniskie sodi, redempcija, ekskomunikācija, anatēma, interdikts

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Krievu tiesību vēsturnieki kanoniskās tiesības definē plaši, nosakot, ka tās ir kristīgās baznīcas noteikts vai atzīts likumu vai normu kopums. Krievu zinātnieki arī norāda, ka kanosniskās tiesības attiecas uz tiem, kas līdz ar kristīšanos ir ienākuši kristīgās baznīcas kopībā. Kristīgās baznīcas kopība ir jāsaprot kā “viens ķermenis”, kas apvieno tautu un garīdzniecību un kuras vadītājs ir Jēzus Kristus. Rietumu tiesību vēsturnieku izpratnē kanoniskās tiesības ir katoļu baznīcas tiesības jeb tādu tiesību un regulējošo normu kopums, ko kristietības organizācijas pārvaldei un tās locekļiem ir izveidojušas vai no romiešu civiltiesībām un to privātpersonu rakstu darbiem aizguvušas baznīcas atzītas autoritātes.
  2. ↑ Blūzma V. Romas valsts un tiesības. Kanoniskās tiesības viduslaikos. - Ekonomikas un kultūras augstskola: Rīga, 2002., 53. lpp.
  3. ↑ Eisenhardt U. Deutsche Rechtsgeschichte. - Verlag C.H.Beck: München, 1999, S. 109-110

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 172.-173. lpp.
  • Blūzma V. Romas valsts un tiesības. Kanoniskās tiesības viduslaikos. - Ekonomikas un kultūras augstskola: Rīga, 2002.
  • Osipova S. Viduslaiku tiesību spogulis. - Tiesu namu aģentūra: Rīga, 2004., 147.-232. lpp.
  • John P. Beal, James A. Coriden, Thomas J. Green. New commentary on the Code of Canon Law. - Paulist Press, 2002, - 1984 p.
  • Brundage J. Medieval Canon Law. - Longman: London / New York, 1995
  • Owen D. The medieval canon law : teaching, literature and transmission. - Cambridge, 1990
  • Erdö P. Die Quellen des Kirchenrechts. Eine geschichtliche Einführung. - Frankfurt am Main (b.i.), 2002
  • Митрофанов А.Ю. Церковное право и его кодификация в период раннего средневековья (IV – XI вв.). - Издательство Крутицкого подворья: Москва, 2010, - 432 c. ISBN 17280168

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kanoniskās_tiesības&oldid=31668"