Donas kazaki
Donas kazaki jeb Dokas kazaku karaspēks (angl. Don Cossacks, vāc. Don-Kosaken, kr. Донское казачье войско) - kazaki, kas apdzīvoja Donas upes baseina teritoriju (starp 46°7' un 51°18' z.pl. 37° un 45° a.g. – 152 700 km² jeb 143 128 vrs²) ar savu pašpārvaldi. 1671. gadā atzina cara Alekseja varu, bet kopš 1721. gada bija pakļauti Kara kolēģijai. Kā teritoriāli administratīva vienība robežojās ziemeļos ar Voroņežas un Saratovas guberņām, austrumos - Saratovas un Astrahaņas guberņām, dienvidos - Stavropoles guberņu, Kubaņas apgabalu un Azovas jūru, rietumos - Jekaterinoslavskas, Harkovas un Voroņežas guberņām. Iekļāvās Krievijas impērijā kā teritoriāli administratīva vienība "Donas karaspēka zeme" (земля Войска Донского) ar savu pašpārvaldi 1786. gadā, bet 1870.-1920. gados tas bija "Donas karaspēka apgabals (Область Войска Донского). 1897. gadā teritorijā bija aptuveni 2 500 000 iedzīvotāju, no kuriem 320 000 dzīvoja pilsētās.
Pēc Oktobra revolūcijas Donas kazaki sava atamana P.Krasnova (Петр Краснов) vadībā devās karagājienā uz Petrogradu. Pēc tā izgāšanās izsludināja Visuarenā Donas karaspēka (Всевеликое Войско Донское) autonomiju līdz leģitīmas varas atjaunošanai valstī. Augstākā vara bija vēlētam atamanam, padomdevēja un izpildvara - vēlētais padomei jeb "Lokam" (Круг). Autonomijas karogs bija trikolors: zils, dzeltens un sarkans (kas simbolizējis 3 tautu - kazaku, kirgīzu un krievu - vienotību Donas zemē). 1920. gadā Donas kazaku juridiski noteiktais īpašas iedzīvotāju kategorijas statuss tika anulēts.
Literatūra par šo tēmu
Resursi internetā par šo tēmu
- Донское казачье войско - Кирилл и Мефодий
- Область Донского Войска
- Долгополов С.А. Донское казачество
- Савельев E. История Дона и Донского казачества.
- Донская икона Пресвятой Богородицы
- Станица Вешенская
- Донское казачье войско
- И.А.Поляков. Донские казаки в борьбе с большевиками (Воспоминания начальника штаба Донских армий и Войскового штаба Генерального штаба ген.майора И.А.Полякова) - Мюнхен, 1962
