Dzimtbūšana

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Dzimtsbūšana)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dzimtbūšana (angl. serfdom, vāc. Leibeigenschaft, fr. servage, kr. крепостничество) - daļas zemniecības feodālās atkarības forma, zemnieka piesaiste vienai dzīvesvietai, kļūstot par tās daļu. Zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar aizstāvību, veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, maksāja augstākai varai par tiem nodokļus u.tml.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk, zemes kunga saimniecībā, klaušas), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā senjoru administratīvajai un tiesu varai, retumis krasākās formās pat robežojoties ar verdzību.

Vēsturiski izveidojās no kolonāta. No senjora varas atkarīgos zemniekus un muižas ļaudis dēvē par dzimtcilvēkiem jeb dzimtļaudīm (fr. serfs), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena senjora pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana veidojās no 9 gs., Centrāleiropā - no 11. gs., Austrumeiropā - no 15 gs. līdz 1861. gadam.

Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas. Arī tās izplatība bija visai atšķirīga: ja Rietumeiropā dzimtbūšana skāra tikai daļu zemniecības, pārējai saglabājot personisko brīvību, tad Austrumeiropā dzimtbūšana aptvēra praktiski visu zemniecību.

Livonijā dzimtbūšana sāk veidoties 15.-16. gs., kad muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, kustamo inventāru, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (Erbleute) vai "dzimtzemniekiem" (Erbbauer). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (Erbherr). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par to pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Kurzemes hercogistes statūtos bija teikts: "Par dzimtcilvēku kļūst brīvs cilvēks, kas sāk saimniekot zemes kungam piederošā zemnieka saimniecībā, kā arī pilda klaušas un nodevas, kas attiecas uz šo saimniecību".

Līdz ar muižu veidošanos, administratīvi likvidēja tradicionālos ciematus, zemniekus izkaisot muižas teritorijā viensētās. Vairums Livonijas zemnieku tika piesaistīti tām muižām, kurās viņi dzīvoja, liegta bija pārvietošanās bez atļaujas ārpus pagasta robežām un bija jāpilda noteiktās klaušas. Katrs saimnieks pats bez starpnieku palīdzības sazinājās ar muižkungu vai muižas īpašnieku vai nomnieku, kā arī vadīja viensētas saimi, savukārt gājēji ik gadu Jurģos muižas ietvaros mainīja saimniekus, pie kā kalpoja. 1721. gadā Krievijas impērija sagrāba Zviedru Vidzemi, bet 1795. gadā - Kurzemes hercogisti - Krievijas impērijas likumi, ļaujot nošķirt zemnieku no zemes un pārdot atsevišķi, kā arī dodot kungam pilnīgu tiesu varu pār dzimtcilvēku, principā pielīdzināja dzimtcilvēkus vergiem.

Krievijas impērijā dzimtbūšana tika likvidēta 19. gs. ar zemnieku brīvlaišanu (skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.), - Baltijas guberņu (Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes) zemnieku brīvlaišanas likumi tika pieņemti attiecīgi 1816., 1817. un 1819. gadā, kādreizējie dzimtļaudis par brīviem zemnieku kārtas piederīgajiem kļuva tikai sākot no 1822. gada. Turklāt visas zemnieku likumos paredzētās tiesības lauku ļaudis pakāpeniski ieguva desmit gadu laikā – brīvlaišana noslēdzās 1832. gadā. Viena no redzamākajām brīvlaišanas zīmēm bija arī uzvārdu došana – brīvam cilvēkam bija nepieciešams savs dzimtas vārds. Tādēļ katrai brīvlaišanas kārtai sastādītajos sarakstos tika pierakstīts ne tikai mājas nosaukums un personvārds, bet arī piešķirtais uzvārds.

Skat. arī verdzība, peonāža, Hilhena zemes tiesību projekts, uzvārdu došana

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • Vendzavas muižas īpašnieka Vilhelma Morica fon den Brinkena vai viņa sekretāra sastādīts dzimtzemnieka uzticības zvērests. Ap 17. gs. 30. gadiem. - LVVA, 6999. f., 39. apr., 99. l.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
  • Stepermanis M. Zemnieku nemieri Vidzemē 1750–1784. – Rīga, 1956
  • Freedman P., Bourin M. ed., Forms of Servitude in Northern and Central Europe. / Decline, Resistance and Expansion. - Brepols, 2005
  • Frantzen, Allen J., and Douglas Moffat, eds. The World of Work: Servitude, Slavery and Labor in Medieval England. - Glasgow: Cruithne P, 1994
  • Pierre Bonnassie. From Slavery to Feudalism in South-Western Europe. Trans. Birrell Jean. - Cambridge: Cambridge UP, 1991
  • Седов П. В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. — Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин»: СПб., 2006, 604 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Dzimtbūšana&oldid=73670"