Gučkovs Aleksandrs
Aleksandrs Gučkovs (Александр Иванович Гучков, 1862.–1936.) - tirgotājs, Krievijas impērijas politisks darbinieks.
Dzimis 1862. gada 14. oktobrī Maskavā. Tirgotājs, kompānijas "Jefima Gučkova dēli" (Гучкова Ефима сыновья) līdzīpašnieks. 1881. gadā absolvējis klasisko ģimnāziju. 1886. gadā absolvējis Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas nodaļu. Pēc tam studējis tiesības Berlīnē, Vīnē, Heidelbergā. Armijā dienēja leibgvardes 1. Jekaterinoslavskas pulkā (1-й лейб-гвардии Екатеринославский полк), demobilizējies kā praporščiks. No 1886. gada goda miertiesnesis Maskavā. No 1893. gada Maskavas pilsētas valdē, 1896.-1897. gados pilsētas galvas vietnieks. 1898. kā brīvprātīgais pieteicās dienestā Tālajos Austrumos, Ķīnas-Austrumu dzelzceļa (Китайско-Восточная железная дорога, КВЖД) līnijas celtniecībā par apsardzes virsnieku, taču pēc gada tika atlaists. 1899. kā brīvprātīgais piedalījās britu-būru karā, karojot būru pusē. 1904.-1905. gados Krievijas-Japānas kara laikā bija Sarkanā Krusta Komitejas pilnvarotā vietnieks Krievijas Mandžūrijas armijā (1905. gadā Mukdenā nonāca japāņu gūstā). Kā liecina laikabiedri (Otto fon Rozens savās atmiņās) - neparasti enerģisks un gudrs, tajā pašā laikā arī noslēgts, inteliģents un piedzīvojumu kārs cilvēks, kurš izcēlās ar lielu aktivitāti. Kaislīgs duelants. Uz tiem, kas viņu nepazina, tā noslēgtība atstāja negatīvu iespaidu. Demokrāts un republikānis, vienlaikus tomēr arī fanātisks nacionālists. Aktīvi veicināja pret somiem vērsto rusifikācijas politiku, bet īpaši – kara kurināšanu, ko veica viņa ietekmei pakļautā avīzē “Новое время”. oktobristu partijas dibinātājs un līderis. III Valsts domes deputāts (1907.-1912.) un tās priekšsēdētājs (1910.-1912.), Valsts padomes priekšsēdētājs (1907., 1915.–1917.). Piedalījās imperatora Nikolaja II gāšanas organizēšanā. Krievijas Pagaidu valdības pirmajā sastāvā (no 1917. gada 2. marta līdz 2. maijam) ieņēma kara un jūras lietu ministra posteni. 1917. gada augustā bija viens no t.s. Korņilova dumpja organizētājiem. Pēc oktobra apvērsuma bēga uz Kubaņu, no kurienes 1919. gadā kā Deņikina pārstāvis devās uz Eiropu. Miris 1936. gada 14. februārī Parīzē.
Literatūra par šo tēmu
- William Ewing Gleason. Alexander Guchkov and the end of the Russian Empire. - American Philosophical Society: Philadelphia, 1983, 90 p. ISBN 0-87169-733-5
- Платонов О.А. Покушение на русское царство. - Aлгоритм: Москва, 2004 - 299 c.
- Александр Иванович Гучков рассказывает... Воспоминания председателя Государственной Думы и военного министра Временного правительства. М., 1993 // Вопросы истории № 7-12, 1991
- Сенин А.С. Александр Иванович Гучков. - Скрипторий: Москва, 1996. ISBN 5-7471-0002-7.
- Государственная дума Российской империи, 1906-1917 : Энциклопедия. - Российская политическая энциклопедия: Москва, 2008. С. 154-155. ISBN 978-5-8243-1031-3
- Седова Я.А. Великий магистр революции. - Алгоритм, Эксмо: Москва, 2006. ISBN 5-699-18852-5
