Janičāri
No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Janičārs)
Janičāri (no turk. ينيچرى, yeni çeri - "jaunais karaspēks") - regulārās kājnieku strēlnieku daļu korpuss (Yeniçeri Ocaği) Osmaņu impērijā XIV-XIX gs. un kājnieku šķira Žečpospoļitā XVII-XVIII gs.
- Osmaņu impērijā kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (Ocaği) ar vienotu ierindnieku un virsnieku apmācības sistēmu, striktu regulu, savam laikam modernāko apbruņojumu, izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja sultānam (kapıkulu - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus rekrutēja īpašu rekrūšu nodevu (devşirme) veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Pamatbruņojumā bija loks (vēlāk muskete), cirvis un zobens (jatagans). Kā kaujas vienība, janičāru korpuss bija pilnīgi autonoma armija - ar saviem sapieriem, intendantūru, hospitāli un ārstiem u.tt., - un varēja veikt gan atsevišķus militārus uzdevumus, gan piedalīties plašākās operācijās, sadarbojoties ar citām ieroču šķirām. Vēlo viduslaiku Eiropai tas bija kas nepieredzēts un savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos janičāri bija spēcīgākie kājnieki Rietumu puslodē. Skaits svārstījās līdz ~50 000 janičāru (165-196 ortas), atkarībā no laikaposma, kas veidoja aptuveni 10% no impērijas bruņotajiem spēkiem. Operatīvā pamatvienība bija orta (burt. pavards) - rota, - kuru komandēja čorbači. Ne visas ortas atbilda šim nosaukumam taču, tā kā katrai bija sava kazarma, tām bija savs numurs, piemēram, 54. orta bija šautuve ar pārdesmit instruktoriem, bet 99. sastāvēja tikai no dervišiem. Sīkāka apakšvienība bija bejluk (50-100 cilvēku) - 61 beļukas bija patstāvīgas vienības ar gvardes funkcijām, pakļautas tieši janičāru agam, bet 34 beļukas veidoja 65. sekbanu ortu, kas bija skaitliski lielākā un prestiža ziņā nozīmīgākā (citas ortas nedalījās sīkākās apakšvienībās). Tāpat bija iedalītas arī kandidātu daļas (ačemi oglan - svešie zaļknābji, - 34 ortas). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem, bija vienota uniforma, noteikta pastāvīga alga (arī miera laikā) - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija aizliegts precēties, nedrīkstēja nodarboties ne ar tirdzniecību. amatniecību vai kādu citu saimniecisku darbību, kas neattiecās uz karadienestu. Korpusa dzīves regulu sarakstīja dervišu svētais Hadži Bektašs Vali, un derviši bija pastāvīgi štata reliģiskie kuratori. Dervišu bektašu ordeņa ietekme bija tik liela, ka ir autori, kas saskata janičāru līdzību Rietumeiropas mūku-bruņinieku ordeņiem. Korpuss mantoja arī mirušo ierindnieku mantu. Kopš XVI gs. janičāri drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā, ieguva tiesības uz privātīpašumu, ko nodot mantojumā, tā veidojot atsevišķu pavalstnieku kategoriju (līdzīgu kā kazaki). 1683. gadā rekrutēšana tika atcelta un janičāros sāka uzņemt brīvprātīgos. XVIII gs vidū janičāri ieguva tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts gādāja arī par to bērniem. Ar laiku privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā Krievijas imperatora gvarde), līdz beidzot 1826. gadā janičāru korpusu kā karadarbībai nederīgu un valsts varai bīstamu izformēja. Vēlāk gan tika izveidots janičāru pulks, taču kā viena no bruņoto spēku vienībām.
- Žečpospoļitā 1670. gadā pie poļiem pārbēga vesels pulks, bet veidot pastāvīgas šo kājnieku strēlnieku daļas no karagūstekņiem un pārbēdzējiem sāka 1683. gadā pēc karaļa Jana III Sobeska pavēles. Bez tam janičāru kaujasspēju dēļ arī magnāti savas miesassargu vienības bieži lika tērpt to uniformās un atbilstoši apmācīt.
1522. gadā šturmē joanītu nocietinājumus
1593.
XVI-XVII gs.
bruņas
kaujas amunīcija XVII-XVIII gs. mijā
Virsnieki XVI-XVIII gs.
1700.
Žečpospoļitas janičāra ietērps ap 1710. gadu.
Poļu janičārs Krievijas impērijas armijā, Katrīnas II laikā.
Mustafa Kemals Ataturks janičāra tērpā (ap 1900.)
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
- Goodwin Godfrey. The Janissaries. - Saqi Books: London, 2001. ISBN 9780863560552
- Nicolle David. The Janissaries. - Osprey Publishing: London/Oxford, 1995. ISBN 9781855324138
- Gerhard Schweizer. Die Janitscharen: geheime Macht des Türkenreiches. - Bergland-Buch: Salzburg, 1984, ISBN 3-7023-0098-8
- Memoiren eines Janitscharen oder Türkische Chronik. / Renate Lachmann (Übersetzung, Einleitung) // Slavische Geschichtsschreiber. Band VIII. / Günther Stökl (Hrsg.) - Styria Verlag: Graz/Wien/Köln, 1975, ISBN 3-222-105529
- Потрашков С., Потрашков А. Иллюстрированный военно-исторический словарь. - ЭКСМО: Москва, 2007, c. 1067-1072
- Николле Д. Янычары. - АСТ: Москва, 2004. ISBN 5-17-025193-9
- Чухлиб Т. Казаки и янычары. - Изд. дом Киево-Могилянская академия: Киев, 2010. - 446 с.
- Мебде-и канун-и йеничери оджагы тарихи (История происхождения законов янычарского корпуса). - серия Памятники письменности Востока, LXXIX - Наука: Москва, 1987.
