Kučluks

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kučluks (ķīn. 屈出律 - Cioi cu lioi, tj. Küçlüg, mng. Хүчлүг - Gücülük, an. Kuchlug, Küchlüg Khan, vc. Kütschlüg, Küchlüg,, kr. Кучлук; ?-1220) – Melnās Irtišas stepes austrumnaimanu tajanhana (tayang khan) Baibuka (Baibuqa) dēls un troņmantnieks, Karakitaju valsts gurhans, viens no ievērojamākajiem Čingishana pretiniekiem.

Nekādu ziņu par tā bērnību un jaunības gadiem nav saglabājies. Pat vārds nav zināms (avotos dažkārt tiek dēvēts par "valdnieku Dāvidu", taču nav skaidrs, vai tas bija tā kristītais vārds, vai tikai cieņas izpausme, atsaucoties uz Bībelē minēto Dāvidu), jo "kučlukhans" (stiprais hans) ir tituls, ko tam 1211. gadā piešķīra sievastēvs, pēdējais kidaņu gurhans (tā vēsta Rašids ad Dins). Dažādos avotos viņa vārds/tituls tiek dažādi transkribelēts, tāpēc literatūrā sastopama liela daudzveidība. Populārākie varianti: "Ļao vēsture (Ļao ši)": 乃蠻王屈出律, [nai]man gurun i wang Cioi cu lioi (naimanu vans Cjuičuļujs); "Juaņu vēsture (Juaņ ši)": 屈出律罕 - hans Cjuičuļujs) un 曲出律 (Cjuičuļujs); "Slēptā vēsture": 古出魯克 中罕 - Гучулукэ хань. Arī dažādi vēsturnieki piedāvā dažādus transkripcijas veidus – de Rahevilcs: "gücülük-qan" (angliskajā tulkojumā Güčülük Qan); H. Kuribajasi: Güčülük_qan; F. Klīvss: Güčülüg Qan utt.

1204. gadā naimani cieta sagrāvi karā ar Čingishana vadītajiem mongoļiem, tajanhans krita kaujā, bet tā padotie Kučluka vadībā atkāpās uz Altaju, kur valdīja tā tēva brālis, rietumnaimanu bujurukhans. 1206. gadā Tarbagatajas priekškalnēs tie stājās pretī mongoļiem otru reizi un atkal tika sakauti, un, ievēlējuši par hanu Kučluku, atkāpās uz Irtišas upes baseinu. Karš ar mongoļiem Kučluka vadībā turpinājās, līdz 1208. gadā naimani tika sakauti trešo reizi, un tie, kas nolēma nepadoties uzvarētāju žēlastībai, devās uz rietumiem, uz Septiņupi, meklēt patvērumu Karakitaju valstī, kas bija ieslīgusi asiņainā karā ar Horezmšahu valsti. Palikušie turpināja pretestību (visai drīz pēc tēva bēgšanas kaujā krita Kučluka trešais dēls Čanveņs), taču tā drīzāk bija cenšanās nepakļauties mongoļu ierēdņiem, nevis nopietna karadarbība.

Gurhans Džulugu (valda 1169-1213) uzņēma Kučluku ar tā ļaudīm ar prieku tūdaļ pieņēma dienestā. Glābjoties no mongoļiem, uz Septiņupi stāties zem Kučluka karogiem devās tā tēva un tēvabrāļa ulusu paliekas, sakautie merkiti, kā arī daudzas citas nomadu ciltis un klani - naimani, kirgīzi, tumati u.c., - kas nevēlējās pakļauties Čingishanam. Karakitaju valsts kļuva par patvērumu visiem Čingishana ienaidniekiem. Robežjoslā ar mongoļu zemēm Kučluka vadībā visu laiku risinājās sīkas sadursmes, naimaniem cenšoties atgūt kaut daļu no zaudētā.

1210. gada septembra beigās vai augusta sākumā norisa milzu kauja ar horezmšaha Muhamada II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valda 1200-1220) armiju, kurā kidaņi cieta sakāvi. Karakitaju valsti pārņēma jukas, viens pēc otra atšķēlās lielie vasaļi. Gurhans piešķīra savam znotam titulu "hans kučluks" un uzticēja apspiest nemierus. Hans Kučluks izglāba no izlaupīšanas valsts kasi, visai veiksmīgi īsā laikā savaldīja nepaklausīgos vasaļus, atjaunoja sabrukušo Karakitaju valsti tā atlikušo provinču - Hotanas, Jarkendas, Kašgaras, Septiņupes un Fergānas, - zemēs. Acīmredzot uzskatot, ka kā valdnieks būtu labāks, vispirms sagrāba valsts kasi, bet tad mēģināja gāzt sievastēvu no troņa, taču cieta sakāvi. Gurhana karaspēks atguva kasi, taču sadumpojās un sadalīja to savā starpā. Juaks ļāva 2011. gada ziemā Kučlukam sagūstīt Kašgarā gurhanu Džulugu. Gurhans gan saglabāja dzīvību (lielu daļu Kučluka spēku veidoja kidaņi un tjurki, kuru acīs gurhans bija valsts simbols un augstākā autoritāte), saglabāja imperatora titulu, taču zaudēja reālo varu valstī, kas nu bija Kučluka rokās. Karakitaju valsts nostiprināšanās un to ienaidnieka Kučluka nākšana pie varas lika mongoļiem pārtraukt karadarbību Ķīnā un vērsties pret to, taču viņam izdevās sakaut iebrukušo mongoļu armiju Hubilaja noijona vadībā.

Pēc separātisma apspiešanas un ārējo draudu novēršanas Kučluka galvenās rūpes bija pavalstnieku konsolidācija un cīņa ar islamizāciju šīs konsolidācijas ietvaros, kas neizvērtās visai veiksmīgi. Kučluks, vāji orientējoties vietējos apstākļos, pats būdams kristietis (avoti min, ka pēc varas sagrābšanas viņš konvertējies maniheismā) un savā pieredzē balstoties uz Austrumāzijā pieņemto politisko praksi nepieļaut kādas valsts varu apšaubošas reliģijas dominanti, savās zemēs uzsāka musulmaņu kā potenciālu horezmšaha (kurš sevi pozicionēja kā islama aizstāvi un visu musulmaņu apvienotāju) atbalstītāju vajāšanu, pat aizliedzot publisko kulta praksi, spiežot pavalstniekus atteikties pat no arābu apģērba, islama un konvertēties kristietībā vai budismā. Tas zemē, kurā līdz tam pastāvēja absolūta reliģijas brīvība, bija kas nepieredzēts, un ievērojami destabilizēja situāciju. 2013. gadā gurhans Džulugu mira, un hans Kučluks kļuva par vienpersonisku valdnieku.

1218. gadā Kučluks sakāva un nogalināja Almalikas hanu, kurš bija kļuvis par Čingishana vasali un apprecējis tā mazmeitu. Čingishans beidzot sūtīja Džebi noijonu ar diviem tumeniem pielikt punktu senajam karam ar naimaniem, iznīcināt pēdējo savu pretinieku koalīciju. Sacēlās musulmaņi Kašgarā un uiguri Austrumturkestānā. Pēc divu gadu asiņainām cīņām, uzvarām un zaudējumiem, kas ritēja divās frontēs - austrumos pret Mongoļu impēriju, bet rietumos pret horezmšahu, - 1220. gadā kidaņu pretestība tika lauzta un Karakitaju valsts iekarota. Kučluks ar karaspēka paliekām atkāpās uz savu sabiedroto, Tjanšana kirgīzu zemēm, pēc tam bēga uz Pamiru, kur mongoļi viņu notvēra un nocirta galvu. Nocirstā hana galva tika vesta pa visām tā zemēm kā pierādījums, ka to valdnieks ir miris un pretošanos jāpārtrauc. Līdz ar viņa nāvi Čingishana uzsāktā Mongolijas stepes apvienošana bija pabeigta.

Avotos, kas tapuši pēc viņa nāves kā tā ienaidnieku varoņdarbu apraksti, hans Kučluks tiek attēlots kā maksimāli negatīva persona, avantūrists, taču nedaudzais zināmais par viņa dzīvi rāda, ka tas bijis ar izteiktu harismu apveltīts visai talantīgs karavadonis. Par spīti galēji nelabvēlīgam liktenim pamanījās valdījis divās valstīs - naimanu hanistē un Karakitaju valstī, - un ar visnotaļ minimāliem resursiem, un spēkiem 20 gadus spējis pretstāvēt tā laika ievērojamākajām lielvalstīm: Horezmšahu valstij un Mongoļu impērijai, kas vien liecina, ka tā bijusi spēcīga, harismātiska un neordināra personība.

Literatūra par šo tēmu

  • Jans Vasilijs. Čingizhans. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1946.
  • Biran Michal. The Empire of the Qara Khitai in Eurasian History: Between China and the Islamic World - Cambridge University Press: Cambridge, 2005. ISBN 0521842263
  • Jack Weatherford. Genghis Khan and the Making of the Modern World. - Three Rivers Press, New York, 2004- 312 pages. ISBN 0-609-80964-4
  • De Hartog Leo. Genghis Khan: Conqueror of the World. - I.B. Tauris & Co. Ltd., London, 1988
  • Secret History of the Mongols: The Origin of Chingis Khan (expanded edition): An Adaptation of the Yüan chʾao pi shih, Based Primarily on the English Translation by Francis Woodman Cleaves. Asian Culture Series. - Cheng & Tsui Co., Boston, 1998, ISBN 0-88727-299-1
  • Lamb Harold. Genghis Khan: The Emperor of All Men. - R. M. McBride & company, New York, 1927
  • Lister R. P. Genghis Khan. - Cooper Square Press, Lanham, Maryland, 2000, ISBN 0-8154-1052-2
  • Man John. Genghis Khan: Life, Death and Resurrection. - Bantam Press, London/New York, 2004 ISBN ISBN 0-593-05044-4
  • Martin Henry Desmond. The Rise of Chingis Khan and his Conquest of North China. - Johns Hopkins Press, Baltimore, 1950
  • Stewart Stanley. In the Empire of Genghis Khan: A Journey among Nomads. - Harper Collins, London, 2001, ISBN ISBN 0-00-653027-3
  • Weatherford Jack. Genghis Khan and the Making of the Modern World. - Crown, New York, 2004, ISBN 0-609-61062-7
  • Juvaini, Ata-Malik. Genghis Khan: The History of the World Conqueror. / Translated by John Andrew Boyle - University of Washington Press: Seattle, 1997, ISBN 0-295-97654-3
  • Rashid al-Din Tabib. A Compendium of Chronicles: Rashid al-Din's Illustrated History of the World Jami' al-Tawarikh. / The Nasser D. Khalili Collection of Islamic Art, Vol. XXVII. Sheila S. Blair (ed.). - Oxford University Press, Oxford, 1995, ISBN 0-19-727627-X
  • The Secret History of the Mongols: A Mongolian Epic Chronicle of the Thirteenth Century [Yuan chao bi shi]. / Brill's Inner Asian Library vol. 7. tr. Igor De Rachewiltz. - Leiden, Boston, 2004. ISBN 90-04-13159-0
  • Rashid al-Din Tabib. The Successors of Genghis Khan (extracts from Jami’ Al-Tawarikh). / UNESCO Collection of Representative Works: Persian heritage series. tr. from the Persian by John Andrew Boyle. - Columbia University Press, New York, 1971, ISBN 0-231-03351-6
  • Ratchnevsky P. Genghis Khan – His Life and Legacy. - Blackwell Publishers, Oxford, 1993. ISBN 0-631-189491
  • Leo De Hartog. Genghis Khan: Conqueror of the World. - I.B.Tauris & Co Ltd., 2003. ISBN 9781860649721
  • Manfred Taube. Geheime Geschichte der Mongolen: Herkunft, Leben und Aufstieg Dschingis Khans. - Gustav Kiepenheuer: Leipzig-Weimar, 1989. - 327 S.
  • Gudrun Ziegler, Alexander Hogh. Die Mongolen, im Reich des Dschingis Khan. - Theis, Stuttgart, 2005. ISBN 3-8062-1940-0
  • Hans Leicht. Dschingis Khan. - Patmos, Düsseldorf, 2002. ISBN 3-491-96050-9
  • Reinhold Neumann-Hoditz. Dschingis Khan. - Rowohlt, Reinbek bei Hamburg, 1985. ISBN 3-499-50345-X
  • Franklin Mackenzie. Dschingis Khan. - Scherz Verlag, Bern/München, 1977, ISBN 3-502-16441-X; Habel, Darmstadt 1993, ISBN 3-87179-179-2
  • Karénina Kollmar-Paulenz. Die Mongolen: Von Dschingis Khan bis heute. - C.H.Beck, 2011 - 128 Seiten; ISBN 3406621333
  • Ratschnevsky P. Cinggis-khan: Sein Leben und Wirken. - F. Steiner Verlag: Wiesbaden, 1983, 207 S.
  • Jean-Paul Roux. Gengis Khan et l'Empire Mongol. - Gallimard: Paris, 2002, ISBN 2-07-076556-3
  • Jean-Paul Roux. Histoire de l'Empire Mongol. - Fayard, Paris, 1993
  • Boris Vladimirstov. Gengis Khan. - Paris, 1948
  • Louis Hambis. Gengis Khan. - Paris, 1973
  • Dominique Farale. De Gengis Khan à Qoubilaï Khan. - Economica, Paris, 2003, ISBN 2-7178-4537-2
  • Пиков Г.Г. Памяти хана Кучлука (из истории становления монгольской империи). // Вопросы всеобщей истории и историографии. Сборник научных статей памяти профессора А.В. Эдакова. - НГПУ: Новосибирск, 2006. С. 171-216.
  • Пиков Г.Г. Киданьские государства Ляо (907–1124) И Западное Ляо (1125–1218). Учебное пособие. - Новосибирский государственный университет: Новосибирск, 2013 - 116 c.
  • E Лун-ли. История государства киданей (Цидань го чжи). / Пер. с кит., введение, комментарий и приложения В.С. Таскина. - Наука: Москва, 1979. - 607 c.
  • Ларичев В.Е., Тюрюмина Л.В. Военное дело у киданей (по сведениям из «Ляо ши»). // Сибирь, Центральная и Восточная Азия в Средние века. - Наука: Новосибирск, 1975., Т.3. С. 99-113.
  • Тюрюмина Л.В., Ларичев В. Е., Лебедева Е.П. Гибель империи Ляо. // Бронзовый и ранний железный век Сибири. - Наука: Новосибирск, 1974. Вып. 4. С. 225-260.
  • Даньшин А.В. Государство и право киданьской империи Ляо. - Кем. ГУ: Кемерово, 2006. - 180 с.
  • Груссе Р. Чингисхан: Покоритель Вселенной. - Москва, 2008. ISBN 978-5-235-03133-3
  • Крадин Н. Н., Скрынникова Т. Д. Империя Чингис-хана. М.: Восточная литература, 2006. ISBN 5-02-018521-3
  • Кычанов Е.И. Жизнь Темуджина, думавшего покорить мир. Чингиз-хан: личность и эпоха. - Восточная литература РАН: Москва, 1995. 272 c.
  • Храпачевский Р. Военная держава Чингисхана. - АСТ: Москва, 2004 - 557 c. ISBN 5-17009533-3
  • Султанов Т.И. Чингиз-хан и Чингизиды. Судьба и власть. - Москва, 2006 - 448 с.
  • Джувейни. Чингиз-хан. История завоевателя мира. / пер. Е.Е. Харитонова. - Москва, 2004
  • Уолкер С.С. Чингиз-хан. - Ростов на Д., 1998.
  • Хара-Даван Э. Чингис-хан как полководец и его наследие. - Элиста, 1991.
  • Владимирцов Б. Я. Чингис-хан. - Горно-Алтайск, 1992.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Kučluks&oldid=61462"