Lokajata
Lokajata (sanskr. Lokāyata - pasaulē esošais), arī čarvaka (Cārvāka) - Indiešu filosofijas materiālistiskas ievirzes skola. Pirmās ziņas par lokajatu sastopamas budisma kanoniskajos tekstos, vēdās un sanskrita eposā. Tradīcija lokajatas skolas rašanos saista ar mītisko gudro Brihaspati. Atsevišķus ateistiskus un pret vēdām vērstus izteikumus piedēvē leģendārajam skolotājam Čarvakam, tāpēc vairākos avotos šo skolu dēvē arī par "čarvaka skolu". Lokajatas mācība par esamību balstās uz priekšstatu, ka pasaulē viss sastāv no 4 pirmelementiem: zemes, uguns, ūdens un gaisa (dažos tekstos parādās vēl piektais elements "ēters"). Katram elementam atbilst savs īpašs nemainīgu, neiznīcināmu un no sākta gala pastāvošu atomu paveids. Visas lietu īpašības atkarīgas no tā, kādu atomu savienojums tie ir un kādās proporcijās tie savienoti. Arī apziņa un sajūtu orgāni ir šādu atomu savienojumi; dzīvai būtnei mirstot, savienojums izirst elementos, kas saplūst ar pārējā nedzīvajā dabā esošajiem konkrētā veida atomiem. Dažos tekstos sastopamas norādes par priekšstatiem par evolūcijas ideju: vieni elementi cēlušies, evolucionējot citiem, bet visa pamatpirmelements ir zeme. Lokajatas gnozeoloģija ir sensuālistiska: vienīgais drošais izziņas avots ir sajūtas. Sajūtu orgāni spēj uztvert lietas tik tālu, cik tie paši sastāv no tiem atomiem, no kuriem sastāv šīs lietas ("līdzīgu izzina līdzīgais"). Noliedza jebkādas drošas pastarpinātas zināšanas: secinājumus un prāta slēdzienus lokajatisti uzskatīja par tikpat maldīgu izziņas metodi kā vēdu mītus. Noliedza dievību, dvēseles, karmas, reinkarnācijas pastāvēšanu. Lokajatas ētikā dominēja hedonisms. Šķiet, lokajatas mācībai savā laikā bijusi liela ietekme uz valsts pārvaldes zināšanu attīstību kā arī uz senindiešu domu kopumā, par ko liecina plašā polemika praktiski ar visām senindiešu filosofijas skolām. Par vienu no lokajatas atzariem pieņemts uzskatīt Bhutavadas skolu. Līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens šīs skolas teksts, taču priekšstatu par šīm idejām var gūt traktātos un kompendijos (daršanās), kurus IX-XVI gs. sarakstījuši lokajatas skolas oponenti - vedantisti.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 243.-244. lpp.
- Ivbulis V. Šiva izdejo un sagrauj pasauli. Ievads tradicionālajā hindu domā. - Zinātne, Rīga, 2003.
- Debiprasad Chattopadhyaya. Lokayata: A Study in Ancient Indian Materialism. - People's Pub. House: New Delhi, 1959
- Debiprasad Chattopadhyaya. Indian Atheism: A Marxist Analysis. - Manisha: Kolkata, 1969
- Dale Riepe. The Naturalistic Tradition of Indian Thought. - Motilal Banarsidass: Delhi, 1964
- Pradeep P. Gokhale. The Cārvāka Theory of Pramāṇas: A Restatement. // Philosophy East and West. 1993
- John M. Koller. Skepticism in Early Indian Thought. // Philosophy East and West. 1977
- Bhattacharya R. Cārvāka Fragments: A New Collection. // Journal of Indian Philosophy, Volume 30, Number 6, December 2002, pp. 597-640.
- Schermerhorn R.A. When Did Indian Materialism Get Its Distinctive Titles? // Journal of the American Oriental Society. 1930
- Wilfried Huchzermeyer. Die heiligen Schriften Indiens – Geschichte der Sanskrit-Literatur. - Karlsruhe, 2003, ISBN 3-931172-22-8
- Чаттопадхъяя Д. Локаята даршана. История индийского материализма. - Москва, 1961. -567 с.
- Мюллер М. Шесть систем индийской философии. - Москва, 1995
- Шохин В.К. Первые философы Индии. - Москва, 1997
- Исаева Н.В. Учение локаятиков по «Сарва-даршана-сиддханта-санграхе». // Уч. зап. Тартуского гос. ун-та. Труды по востоковедению, VI. Языки и культура народов Востока и их рецепция в Эстонии. - Тарту, 1981
- Исаева Н.В. Учение локаяты по комментарию Шанкары на «Брахма-сутры». // История и культура Центральной Азии. - Москва, 1983
Resursi internetā par šo tēmu
- Charvaka.
- Dr. Ramendra. On Lokayat. Some Reflections on Ethics.
- Dr. Ramendra. The Lokayata Philosophy. - Ancient Indian Wisdom.
- The Oxford Centre for Hindu Studies
