Berdjajevs Nikolajs

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Nikolajs Berdjajevs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Berdjajevs 1912. gadā

Nikolajs Berdjajevs (Бердяев Николай Александрович, 1874.-1948.) – filosofs mistiķis, eksistenciālists, vehisma ideologs. Dzimis 1874. gada 6.(18.) martā Kijevā, Krievijas impērijā, (kavaliergvarda un Kijevas apriņķa muižniecības deputāta Aleksandra Berdjajeva un Alīnas, dzimušas kņazienes Kudaševas) ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājas apmācībā, pēc tam mācījies Kijevas kadetu korpusā. 1894. gadā uzsāka studijas Kijevas universitātē - sākumā dabaszinātņu fakultātē, pēc gada pārgāja uz juridisko fakultāti. 1898. gadā par piedalīšanos kreiso studentu nelegālo pulciņu darbībā, izslēgts no universitātes, tiesāts un izsūtīts uz Vologdas guberņu. Pēc tam dzīvoja Pēterburgā un Maskavā. 1898. gadā sāka publicēties. 1922. gadā (pēc vairākkārtējiem arestiem) emigrēja uz Berlīni, 1924. gadā uz Franciju. Daudz rakstīja un publicējās, laikā no 1925. līdz 1940. gadam bija žurnāla "Путь" (Ceļš) redaktors. Miris 1948. gada 24. martā Klamārā (Clamart), mazpilsētiņā netālu no Parīzes. Sava pasaules uzskata meklējumos sākotnēji aizrāvās ar marksismu. Ap 1901. gadu tajā vīlās un pievērsās Dieva meklējumiem mistikas atklāsmē. Par galveno izvirzīja indivīda „iekšējo“, „garīgo“ atbrīvošanos caur ticību (Brīvības filozofija, 1911., Radošās darbības jēga, 1916., u.c.). Savā koncepcijā apzīmēja kapitālismu par „necilvēcīgu iekārtu“, klasisko kristietību par „ekspluatācijas instrumentu“, daļēji atzina „komunistisko patiesību“, kas izpaužoties ražošanas sabiedriskošanā. Pēc Berdajeva domām alternatīva ir kristīgais eksistenciālisms jeb personālisms. Par vienīgo realitāti viņš uzskatīja subjekta „pastāvēšanu“, kura radošās darbības pamatā esot „absolūtā brīvība“, kas deducēta no „bezdibeņa“ (aizgūts no Bēmes. Šīs radošās darbības saturs esot t.s. „dievcilvēces dialektika“, mistērija, kad „Dievs dzimst cilvēkā un cilvēks dzimst Dievā“ (aizgūts no Dostojevska). „Dievcilvēka radošo darbību“ Berdajevs pārnes t.s. „jaunajos viduslaikos“, „ceturtās dimensijas“ viņpasaulē, radošu darbošanos šajā pasaulē uzskatot par bezcerīgu. ("Es un objektu pasaule", 1934., "Eshatoloģiskās metafizikas īss apskats. Radoša darbība un objektivizācija.", 1947., u.c.). Savā galvenajā darbā „Nevienlīdzības filozofija“ sociālo nevienlīdzību atzina par dabisku, bet karus kā vienu no cilvēces radošās attīstības dzinuļiem.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 48. lpp.
  • Berdjajevs Nikolajs. Jaunrades pasaule. "Jaunrades būtība" un radošās ekstāzes pārdzīvojums. // Grāmata. - Nr.3 (1992.), 33.-42.lpp.
  • Berdjajevs Nikolajs. Mākslas krīze (par futūrismu krievu mākslā 20. gs. sākumā). // Grāmata. - Nr.4 (1991.), 37.-42.lpp.
  • Berdjajevs Nikolajs. Kristietība, komunisms un eross. / Nikolajs Berdjajevs; sast.un tulk. Šuvajevs I. un Zunde A. - Intelekts, Rīga, 1994.
  • Бердяев Н.А. Самопознание (Опыт философской автобиографии). - Москва, 1991
  • Berdyaev N. Dream and reality: An essay in autobiography. - Bles, London, 1950
  • Vallon M.A. An apostle of freedom: Life and teachings of Nicolas Berdyaev. - Philosophical Library, New York, 1960
  • Thierry Ekogha. Liberté et création chez Louis Lavelle et Nicolas Berdiaev. - Lille, 2000
  • Olivier Clément. Histoire et métahistoire dans la pensée de Nicolas Berdiaev. - Paris, 1949
  • Olivier Clément. Berdiaev: un philosophe russe en France. - DDB, Paris, 1991
  • Marie-Madeleine Davy. Nicolas Berdiaev, l'homme du huitième jour. - Flammarion, 1964
  • Alexis Klimov. Nicolas Berdiaeff ou la révolte contre l'objectivation. - Editions Seghers, Paris, 1967
  • Robert Clavet. Nicolas Berdiaeff. L'équilibre du divin et de l'humain. - Editions Paulines et Médiaspaul, Montréal et Paris, 1990

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Berdjajevs_Nikolajs&oldid=26413"