Parīzes komūna (1871)
Parīzes komūna (fr. La Commune de Paris, an. Paris Commune, vc. Pariser Kommune, kr. Парижская коммуна) - tautas pašpārvaldes iekārta, pirmā t.s. "tiešā demokrātija" (participatory democracy), kas laikā no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam pastāvēja Parīzē.[1] Izveidojās pēckara (Francijai pēc sakāves karā noslēdzot pamieru ar Prūsiju) ekonomiskā sabrukuma, vispārēja bezdarba un krīzes apstākļos, sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties un nodibinot vienkāršās tautas vairākuma pārstāvju varu pilsētā un tās apkaimē. Sacelšanās sākās 15. martā pēc ģenerāļa Lekomta (Claude Lecomte), kura vadītā vienība bija ieradusies Monmartrā konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli nošāva. 26. martā nacionālās gvardes Centrālā komiteja izsludināja vispārējas Komūnu padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši). 16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā buržuāzijai, garīdzniecībai un muižniecībai piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti jakobīņi un blankisti[2], bet politiski ietekmīgākā grupa bija anarhisti) Ievēlētā Komūnas padome, bija vienlaikus gan likumdevēja, gan izpildinstitūcija. Izveidoja pārvaldes aparātu no 10 komisijām, kas pildīja savā ziņā ministriju funkcijas: izpildu, kara, finanšu, tieslietu, sabiedriskās drošības, tautas apgādes, publisko darbu, tautas izglītības, ārējo sakaru, darba un maiņas komisijas. Tika pasludinātas politiskās pārliecības, vārda un pulcēšanās brīvības, sāka no jauna veidoties politiskās partijas. Īstenoja virkni sociālo un ekonomisko reformu, piemēram: līdz jūlijam tika iesaldēta dzīvojamo telpu īre, apturēta parādu procentu maksa (parādniekiem atmaksājot tikai pašu aizdevumu), apturēta parādnieku īpašuma izūtrupēšana; lombardos ieķīlātais apģērbs, grāmatas un darba instrumenti atdodami to īpašniekiem bez maksas, ja manta ieķīlāta par summu, kas mazāka par 20 frankiem; tika noteikts, ka ārlaulībā dzimušajiem bērniem ir tādas pašas tiesības, kā likumīgā laulībā dzimušajiem u.tml. Tika aizliegts nakts darbs maiznīcās, atvilkumi no algas, noteikta minimālā alga; īpašnieku pamestajos uzņēmumos aļāva veidot strādnieku kooperatīvus, lai atjaunotu ražošanu. Lai iegūtu naudas līdzekļus, Komūnas padome aizņēmās no valsts bankas 1 000 000 franku. Aizsardzības jomā reālas centralizētas bruņoto spēku virsvadības nebija, katra nacionālās gvardes vienība darbojās pati par sevi. Pirmās sadursmes ar valdības spēkiem sākās jau aprīļa sākumā, un to norise lielā mērā noteica turpmākās pretstāves raksturu: visus gūstā kritušos komunārus valdības spēki nošāva uz vietas, pat neīstenojot formālu lauka kara tiesas procesu, kas visai šokēja sabiedrību un izsauca atbildes reakciju. 6. aprīlī Komūnas padome izdeva dekrētu par ķīlniekiem: personas, kuras sadarbojas ar Versaļas valdību, tiek arestētas un, ja zvērināto tiesa atzinusi to vainu ieslodzītas kā ķīlnieki (par ķīlniekiem tika padarīti arī sagūstītie pretējās puses karavīri). Reaģējot uz katru Versaļas spēku veiktu nāvessodu, tiek sodīti ar nāvi attiecīgs skaits ķīlnieku, kurus izvēlas lozēšanas ceļā. 21. maijā Versaļas valdības armijas, kuru komandēja maršals Makmahons (Patrice de Mac Mahon, comte de Mac Mahon, duc de Magenta), ielauzās pilsētā, lai likvidētu komūnu. Parīze bija nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem[3], bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas. Skākās nedēļu ilgas ielu kaujas par katru namu, kuras savas nežēlības un izlieto asiņu ziņā pārspēja par ticības karu slaktiņus. Pilsēta tika pilnībā sagrauta, pie tam daudzviet komunāri speciāli dedzināja kvartālus un ēkas, betz militāras vajadzības. Pēdējie komunāri pilsētas centrā nolika ieročus 28. maijā. Daļa komūnas vadoņu - Flurēnss (Gustave Flourens), Delakluā, Dombrovskis (Jarosław Dąbrowski), - krita kaujās uz barikādēm, citus - Varlēnu (Louis Eugène Varlin), Miljēru, Rigo (Raoul Rigault), Duvālu (Émile-Victor Duval), - nošāva, saņemot gūstā, bez tiesas. Ielu cīņās krita kādi 3000 komunāri, bet 35–40 000 parīzieši tika nogalināti tūlīt pēc sagūstīšanas masveida (en masse) apšaušanās. Parīzes komūnas iespaidā Francijā netika atjaunota monarhija, saglabājot t.s. Trešo Republiku, tika īstenota virkne sociālo reformu (piemēram, visi pilngadīgie pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības), 1875. gadā tika pieņemta Konstitūcija.
Skat. arī Parīzes komūna (1792)
barikāde
barikāde
Atsauces un piezīmes
- ↑ Identiskas sacelšanās sākās arī Lionā (Lyon), Senetjēnā (Saint-Étienne), Limožā (Limoges), Marseļā (Marseille), Tulūzā (Toulouse), Bordo (Bordeaux), taču tās visai drīz tika apspiestas.
- ↑ Par prezidentu ievēlēja Blankī, taču tas tai laikā atradās ieslodzījumā ārpus Parīzes.
- ↑ Lai likvidētu iespēju Parīzes iedzīvotājiem būvēt nu jau tradicionālās barikādes šaurajās ieliņās, Otrās impērijas laikā (1852.-1870.), tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika fundamentāli pārbūvēta. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, likvidēja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 144. lpp.
- Birziņa L. 1871.g. Parīzes Komūna. - Liesma: Rīga, 1971., 151 lpp.
- Govorovs A. Floreāls. - Liesma: Rīga, 1974., 347 lpp.
- Edwards Stewart. The Paris Commune 1871. - Eyre & Spottiswoode: London, 1971, ISBN 0413281108
- Prosper Olivier Lissagaray. History of the Paris Commune of 1871. - Red and Black Publishers: St Petersburg (Florida), 2007. ISBN 978-0-979-1813-4-4
- Communards: The Story of the Paris Commune of 1871, As Told by Those Who Fought for It. / Mitchell Abidor (ed.) - Erythrós Press, 2010
- Robert Tombs. The Paris Commune 1871 - Longman: London, 1999
- David A. Shafer. The Paris Commune - Palgrave: London, 2005
- Alistair Horne. The Fall of Paris. The Siege and the Commune 1870-71. - Macmillan: London, 1965
- Arthur Rimbaud. Sämtliche Werke. - Insel-Verlag: Frankfurt/Leipzig, 1992, ISBN 3-458-33098-4
- Jutta Ditfurth. Die Himmelsstürmerin. - Marion von Schröder Verlag: Düsseldorf, 1998, ISBN 3-547-72108-3
- Leben – Ideen – Kampf. Louise Michel und die Pariser Kommune von 1871. / Bernd Kramer (Hrsg.) - Kramer: Berlin, 2001, ISBN 3-87956-263-6
- Pjotr L. Lawrow. Die Pariser Kommune vom 18. März 1871. Geschehnisse – Einfluß – Lehren. - Unrast: Münster, 2001, ISBN 3-89771-905-3
- Haupt Gerhard, Hausen Karin. Die Pariser Kommune: Erfolg und Scheitern einer Revolution. - Campus Verlag: Frankfurt, 1979, ISBN 3-593-32607-8
- Красильников С.Н. Боевые действия Парижской коммуны 1871 - Государственное военное издательство: Москва, 1935
- Молок А.И. Белый террор во Франции в 1871 г. - Москва, 1931
Resursi internetā par šo tēmu
- Martyrs of the Paris Commune. // Catholic Encyclopedia
- Marx K. The Civil War in France.
- History of the Paris Commune (documents, archoves, photos)
- The Paris Commune Archive. // Anarchist Archive
- 1871: The Paris Commune.
- Paul Dorn. Two Months of Red Splendor: The Paris Commune and Marx' Theory of Revolution.
- The Siege and Commune of Paris, 1870-1871. // Northwestern University Library Mccormick Library of Special Collections
- The Paris Commune, Marxism and Anarchism. // Anarchist Writers
