Mincers Tomass

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Tomass Mincers)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Muntzer.jpg

Tomass Mincers (Thomas Müntzer jeb Münzer, 1490.-1525.) - protestantu sludinātājs, Lutera sekotājs, viens no vācu zemnieku kara (1525.) iedevesmotājiem un vadītājiem.

Dzimis kur starp 1489. un 1490. gadu Stolbergas (Stolberg in Harz) ciemā, Saksijā. Kopš 1501. gada dzīvoja Kvedlinburgā (Quedlinburg). 1506. gadā imatrikulējies Leipcigas universitātē (Universität Leipzig). 1512. gadā imatrikulējies Frankfurtes pie Oderas universitātē (mūsd. Die Europa-Universität Viadrina in Frankfurt am Oder), galu galā saņemot Baccalaureus artium, Magister artium un Baccalaureus biblicus grādus. 1513. gadā ordinēts Halberštates (Halberstadt) bīskapijā par priesteri un norīkots kalpot Sv. Miķeļa baznīcā Braunšveigā (Michaeliskirche am der Braunschweig). 1515.-1516. gados strādāja kanoniķa kancelejā, kā arī par skolotāju. Šajā laikā bieži bija Vitenbergā (Wittenberg), kur iepazinās ar Luteru. 1919. gadā Mincers īsu laiku uzturējās Jiterbogā (Jüterbog), aizstājot turienes priesteri tēvu Franci(Franz Günthe), kur Lieldienu svinību laikā viņā publiski asi uzstājās ar aicinājumiem pret pāvesta autoritāti un svēto pielūgsmi, izraisot visai plašu rezonansi Baznīcas aprindās.[1] Maija otrajā pusē viņu iecēla par biktstēvu cisterciešu klosterī Beidicā, Veisenfelā (Zisterzienserinnen Kloster im Beuditz bei Weißenfels). Šajā laikā viņš viesojās Orlamindē pie Konrāda Gliča, kur nodevies revizionistisko teologu - Johana Taulera, Joahima no Floras u.c., - rakstu studijām. 1520. gada aprīļa otrajā pusē Minceram pēc Lutera rekomendācijas piedāvāja sludinātāja vietu Sv. Marijas baznīcā Cvikavā (Marienkirche in Zwickau), Saksijā, aizstājot tēvu Erganu (Johannes Sylvius Egranus) tā prombūtnes laikā. Pēc tam Mincers sāka kalpot Sv.Katrīnas baznīcā (Katharinenkirche), savā sludināšanā aizvien vairāk novirzoties no vispārpieņemtās kristietības koncepcijas, kā rezultātā 1521. gadā tika atlaists no amata. Novembrī viņš devās uz Bohēmiju, kur centās sludināt Prāgā, pēc tam Jēnā (Jena), Erfurtē (Erfurt) un Veimārā (Weimar). 1522. gadā Mincers iekārtojās par kapelānu Glauhā pie Halles (Glaucha bei Halle), bet 1523. gadā - priesteris Sv. Jāņa baznīcā Alstedā (Johanniskirche im kursächsischen Allstedt), Saksijas Tīringē, kuru apmeklēja pats kūrfirsts. Šajā laika posmā Mincers strādāja pie liturģijas reformas projekta, kurā galvenais punkts bija vācu valodas ieviešana dievkalpojumā. Mincers uzsāka slepenu kopdzīvi ar bēguļojošu mūķeni Otīliju (Ottilie von Gersen), un 1524. gada martā viņiem piedzima bērns, taču visai drīz Mincers zaudēja darbu. Savos uzskatos kļuva aizvien radikālāks, uzsāka saraksti ar anabaptistiem Cīrihē. Augustā bija spiests pārcelties uz dzīvi Mīlhauzenā (Mühlhausen), kur viņu pieņēma bijušais cisterciešu mūks Feifers (Heinrich Pfeiffer), bet jaunā protestantu draudze ievēlēja par mācītāju Sv. Marijas baznīcā. Tur Mincers sludināja kārtu vienlīdzību, mantas kopību, atgriešanos pie Vecās Derības vērtībām viņa izpratnē. Par Reformācijas galveno uzdevumu uzskatīja ne tik daudz kristietības reformēšanu, cik sabiedrībā valdošo sociālo attiecību principiālu maiņu. Uzskati visai eklektiski, liela viduslaiku herētiķu kustību un sabiedrības zemākajos slāņos valdošā misticisma ietekme. Pēc Mincera domām, cilvēki dalās "izredzētajos" jeb "taisnajos" un "atstumtajos" jeb "nešķīstajos", kurus jāiznīcina. Izredzētie pakļauj savas ieceres un rīcību cīņai par Dieva valstības nodibināšanu zemes virsū, par tādu dzīves iekārtu, kad varu īsteno "tauta", bet visa manta kļūst kopēja. Ikviens pēc vajadzības visu saņem no kopienas. 1524. gada vasarā Mincera vadītais pūlis grāva katoļu baznīcas, izlaupīja klosterus, nogalināja katoļus to mājās, izlaupīja pat pilis un muižas, nogalinot to iedzīvotājus kā "neticīgos". Visai drīz protestantiskajiem pilsētniekiem sāka pievienoties arī zemnieki un nemieri izplatījās visā Tīringes zemē un citur. Dumpinieku izveidotajā hierarhijā pats Mincers neieņēma nekādu amatu, bet uzaudzējis bārdu, uzstājās kā "pravietis" - pārvietojoties, viņam pa priekšu nesa lielu krustu un zobenu, - sprieda tiesu, sprediķoja, aicinot graut līdzšinējo kārtību un nogalināt neticīgos. Mincera piekritēju kontrolētajā teritorijā tika izveidota teokrātiska iekārta, ar mantas kopību un no Vecās derības ņemtiem likumiem. Visur slepkavoja katoļus, muižniekus un turīgos pilsoņus, dega raganu un ķeceru sārti. 1525. gada 15. maijā kaujā pie Frankenhauzas (Schlacht bei Frankenhausen) dumpinieku karaspēks tika sagrauts, bet pats Mincers izbēga un paslēpās pilsētā, kur viņu sagūstīja. Sodīts ar nāvi, sacērtot gabalos un galvu uzspraužot uz mieta, 27. maijā Mīlhauzenā.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Jiterbogā fiksēts pirmais polemiskais sacerējums pret Minceru, kurā pirmo reizi drukātā tekstā kā lamu vārds bija lietots apzīmējums "luterānis".

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 276. lpp.
  • Šteklijs A. Tomass Mincers. - Liesma: Rīga, 1970., 288 lpp.
  • Abraham Friesen. Thomas Müntzer, a Destroyer of the Godless: The Making of a Sixteenth-Century Religious Revolutionary. - University of California Press: Berkeley, 1990
  • A Companion to the Reformation World. / R. Po-chia Hsia ed. - Blackwell Publishing Ltd., 2004, ISBN 0-631-22017-8
  • Stayer James M. The German Peasant's War and Anabaptist Community of Goods. - McGill-Queen's University Press, 1991, ISBN 0-7735-1182-2
  • Eric W. Gritsch. Reformer Without a Church. The Life and Work of Thomas Muentzer (1488?-1525). - Fortress Press: Philadelphia, 1967
  • Eric W. Gritsch. Thomas Muntzer: A Tragedy of Errors. - Fortress Press: Minneapolis, 1989, ISBN 9780800662004
  • Revelation and Revolution: Basic Writings of Thomas Muntzer. / Michael G. Baylor - Lehigh University Press, 1993, ISBN 9780934223164
  • Gordon Rupp. Patterns of Reformation. - Fortress Press: Philadelphia, 1969
  • Hans-Jürgen Goertz. Profiles of Radical Reformers. - Herald Press: Scottdale (Pennsylvania), 1982
  • Gerrish B.A. Reformers Profile. - Fortress Press: Philadelphia, 1967
  • Günter Vogler. Thomas Müntzer. - Dietz Verlag: Berlin, 1989, ISBN 3-320-01337-8
  • Ernst Bloch. Thomas Münzer als Theologe der Revolution. - Reclam: Leipzig, 1989, ISBN 3-379-00436-7
  • Jan Cattepoel. Thomas Müntzer : Ein Mystiker als Terrorist. - Peter Lang: Frankfurt am Main, 2007, ISBN 978-3-631-56476-9
  • Thomas Müntzer im Urteil der Geschichte. Von Martin Luther bis Ernst Bloch. / Klaus Ebert Hrsg. - Hammer-Verlag: Wuppertal, 1990, ISBN 3-87294-417-7
  • Walter Elliger. Thomas Müntzer : Leben und Werk. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1976, ISBN 3-525-55318-8
  • Hans Jürgen Goertz. Thomas Müntzer : Mystiker - Apokalyptiker - Revolutionär. - C.H. Beck: München, 1989, ISBN 3-406-33612-4
  • Horst Herrmann. Thomas Müntzer heute. Versuch über einen Verdrängten. - Klemm & Oelschläger: Ulm, 1995, ISBN 3-9802739-7-0
  • Tobias Quilisch. Das Widerstandsrecht und die Idee des religiösen Bundes bei Thomas Müntzer - ein Beitrag zur Politischen Theologie. - Berlin, 1999, ISBN 3-428-09717-3
  • Wolfgang Ullmann. Ordo rerum : Die Thomas Müntzer-Studien - Kontext: Berlin, 2006, ISBN 3-931337-43-X
  • Arnulf Zitelmann. Ich will donnern über sie : Die Lebensgeschichte des Thomas Müntzer. - Beltz & Gelberg: Weinheim, 1999, ISBN 3-407-78794-4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Mincers_Tomass&oldid=73006"