Vidzemes zemnieku likums, 1804.

1804. gada Vidzemes zemnieku likums - Krievijas impērijas Baltijas guberņās pieņemts likums, kas regulēja dzimtcilvēku statusu, tos daļēji atzīstot par personām un ierobežoja muižnieku rīcības brīvību attiecībā pret dzimtļaudīm. Zemniekus iedalīja arājos (saimnieki un viņu pārziņā esošie kalpi) un muižas saimē (kalpi, pavāri, kučieri, istabmeitas utt.).

Muižniekiem tika atņemtas tiesības atsavināt dzimtzemniekus atdalīti no zemes - zemniekus tagad drīkstēja pārdot, dāvināt, ieķīlāt utt. tikai kopā ar zemi. Izņēmumi palika attiecībā uz muižas ļaudīm, kas nebija pierakstīti ne pie vienas zemnieku mājas un kalpoja muižā. Viņus likums atļāva pārdot vienu reizi kādam citam Vidzemes muižniekam vai arī novēlēt kā mantojumu atdalīti no zemes. Zemnieki arāji, kuru rīcībā bija klaušu mājas, joprojām tika uzskatīti par zemes piederumu un nedrīkstēja patvaļīgi, bez kunga ziņas, no tā aiziet. Klaušu un nodevu lielumam bija jāatbilst zemes ienesīgumam, nosakot zemnieka pienākumus pret muižu. Visu klaušu māju zemi vajadzēja pārmērīt un novērtēt tās labumu, lai pēc likuma noteiktu samērīgu klaušu un nodevu daudzumu. Aprēķinus izdarīja pēc pārveidotiem zviedru laika kadastra noteikumiem dālderos un grašos.

Saimniekiem piešķīra tiesības lietot un atstāt mantojumā pēcnācējiem mājas un zemi - tāpēc likums muižniekiem nodrošināja zemes īpašuma tiesības, bet zemnieku māju saimniekiem tikai valdījumu, kas būtībā bija zemes piešķīrums uz laiku (nenoteikt pagaidu stāvoklis). Zemniekus vairs muižnieks nedrīkstēja patvarīgi izlikt no mājas un viņa iesākto darbu varēja turpināt bērni. Likums paredzēja 3 gadījumus, kad ar pagasta tiesas spriedumu, kas apstiprināts draudzes tiesā, varēja izlikt klaušu māju saimnieku no mājām:

• Kad klaušu māju saimnieka pašas vainas dēļ mājas parādi, skaitot no jauno vaku grāmatu, izsniegšanas dienas, divreiz pārsniedz zemes vērtību.
• Kad vecie parādi nav nomaksāti sešu gadu laikā un kopā ar jauniem parādiem līdzinās zemes divkāršai vērtībai.
• Kad klaušu māju saimnieks tiktāl nolaidis savu saimniecību, ka tiesa atzīst par nespējīgu tālāk vadīt mājas.

Ja no mājām izliktajam vai mirušajam saimniekam nebija dēlu, tad saskaņā ar likumu šīs mājas vajadzēja atdot viņa tuvākā radinieka valdījumā. Piešķīra tiesības iegūt īpašumā kustamas lietas pēc formulas: "Viss nopelnītais- dzelzs inventārs-klaušas-parādi = saimnieka īpašums". Piešķīra arī iespēju celt sūdzības un prasības pret muižniekiem tiesā. Savukārt muižas īpašniekam likums piešķīra tā sauktās "mājas pārmācības tiesības". Zemniekam, ceļot sūdzību pret muižnieku, vispirms bija jāvēršas pie tā ar lūgumu ievērot zemnieka taisnīgās tiesības. Pēc tam zemnieks, kas griezies pie muižnieka un neatradis viņa žēlastības, drīkstēja par to paziņot pagasttiesai. Saņēmis šīs tiesas apliecību, zemnieks savu sūdzību varēja mutiski izstāstīt draudzes tiesai. Draudzes tiesas uzdevums bija vēlreiz panākt muižnieka un zemnieka samierināšanos. Ja izlīgšana nenotika, draudzes tiesa pati lietu neizsprieda, bet nosūtīja protokolu kopā ar savu atsauksmi izspriešanai zemes tiesā. Par nepareizu otrreizēju sūdzību draudzes tiesa zemniekam piesprieda miesas sodu.

Zemes tiesa lietu izsprieda pēc būtības. Abas puses lietu vēl varēja pārsūdzēt hoftiesas zemnieku lietu nodaļā, kas sastāvēja tikai no muižniecības pārstāvjiem.

Skat. arī: Vidzemes zemnieku likums, 1849.