Atšķirības starp "Sīkpilsonība" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sīkpilsonība''', arī '''mietpilsonība''' (kr. ''мещанство'', pol. vienskaitlī ''mieszczanin'' - "pilsētnieks"; latviskais apzīmējums, visticamāk, nāk no "miests", t.i. "miestpilsonis") - [[kārta]] Krievijas impērijā laikā no 1775. līdz 1917. gadam, kuru pārsvarā veidoja pilsētu priekšpilsētu iedzīvotāji: amatnieki, sīktirgotāji, sīknamnieki), kas bija apvienota kopienās ar savu pašpārvaldi. | + | '''Sīkpilsonība''', arī '''mietpilsonība''' (kr. ''мещанство'', pol. vienskaitlī ''mieszczanin'' - "pilsētnieks"; latviskais apzīmējums, visticamāk, nāk no "miests", t.i. "miestpilsonis") - [[kārta]] Krievijas impērijā laikā no 1775. līdz 1917. gadam, kuru pārsvarā veidoja pilsētu priekšpilsētu iedzīvotāji: amatnieki, sīktirgotāji, sīknamnieki), kas bija apvienota kopienās ar savu pašpārvaldi. XIV-XVII gs. tā dēvēja ukraiņu un baltkrievu pilsētu iedzīvotājus. Pēc 1775. g. [[Guberņa|guberņu]] reformas ''sīkpilsonībā'' ieskaitīja [[Piepilsētnieki|piepilsētniekus]] (kr. ''посадские люди''), kuru īpašums bija mazāks par 500 [[Rublis|rubļiem]]. Maksāja [[Galvasnauda|galvasnaudu]], bija pakļauti rekrutēšanai, ar ierobežotu pārvietošanās brīvību. Piederība šai kārtai bija mantojama, taču turību ieguvušie ''sīkpilsoņi'' varēja kļūt par tirgoņiem, savukārt izputējušie tirgoņi - par ''sīkpilsoņiem''. Par ''sīkpilsoņiem'' varēja kļūt arī zemnieki, kas atbrīvoti no [[dzimtbūšana]]s. Katras pilsētā, piepilsētā vai miestā ''sīkpilsoņi'' veidoja īpašas kopienas, ko vadīja [[stārasts]] un tā palīgi. |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | XIV-XVII gs. tā dēvēja ukraiņu un baltkrievu pilsētu iedzīvotājus | ||
1811. gadā Krievijas impērijā bija reģistrēti 949 900 ''sīkpilsoņi'' (35,1% no pilsētu iedzīvotājiem), 1897. gadā - 7 449 300 (44%). 1860. gadu reformu rezultātā daudzi ''sīkpilsoņi'' guva iespēju iestāties valsts dienestā vai kļūt par ''brīvo profesiju'' pārstāvjiem. | 1811. gadā Krievijas impērijā bija reģistrēti 949 900 ''sīkpilsoņi'' (35,1% no pilsētu iedzīvotājiem), 1897. gadā - 7 449 300 (44%). 1860. gadu reformu rezultātā daudzi ''sīkpilsoņi'' guva iespēju iestāties valsts dienestā vai kļūt par ''brīvo profesiju'' pārstāvjiem. | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 12. jūnijs, plkst. 17.47
Sīkpilsonība, arī mietpilsonība (kr. мещанство, pol. vienskaitlī mieszczanin - "pilsētnieks"; latviskais apzīmējums, visticamāk, nāk no "miests", t.i. "miestpilsonis") - kārta Krievijas impērijā laikā no 1775. līdz 1917. gadam, kuru pārsvarā veidoja pilsētu priekšpilsētu iedzīvotāji: amatnieki, sīktirgotāji, sīknamnieki), kas bija apvienota kopienās ar savu pašpārvaldi. XIV-XVII gs. tā dēvēja ukraiņu un baltkrievu pilsētu iedzīvotājus. Pēc 1775. g. guberņu reformas sīkpilsonībā ieskaitīja piepilsētniekus (kr. посадские люди), kuru īpašums bija mazāks par 500 rubļiem. Maksāja galvasnaudu, bija pakļauti rekrutēšanai, ar ierobežotu pārvietošanās brīvību. Piederība šai kārtai bija mantojama, taču turību ieguvušie sīkpilsoņi varēja kļūt par tirgoņiem, savukārt izputējušie tirgoņi - par sīkpilsoņiem. Par sīkpilsoņiem varēja kļūt arī zemnieki, kas atbrīvoti no dzimtbūšanas. Katras pilsētā, piepilsētā vai miestā sīkpilsoņi veidoja īpašas kopienas, ko vadīja stārasts un tā palīgi.
1811. gadā Krievijas impērijā bija reģistrēti 949 900 sīkpilsoņi (35,1% no pilsētu iedzīvotājiem), 1897. gadā - 7 449 300 (44%). 1860. gadu reformu rezultātā daudzi sīkpilsoņi guva iespēju iestāties valsts dienestā vai kļūt par brīvo profesiju pārstāvjiem.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 21. lpp.
- Города феодальной России. / Сб. ст. - Москва, 1966
- Смирнов П. П., Посадские люди и их классовая борьба до середины XVII в. / т. 1-2, - Москва-Ленинград, 1947-48
