Atšķirības starp "Kijevas Krievzeme" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'') - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums '''Kijevas lielkņazistei''' jeb '''Kijevas kaganātam'''.<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma Kijevas kņazi sāka titulēties kā kagani.</ref> Kņaziste izveidojās IX gs., Kijevā nostiprinoties [[Varjagi|varjagu]] [[karadraudze]]i un pakāpeniski pakļaujot apkārtējās [[Dregoviči|dregoviču]], [[Drevļani|drevļanu]], [[Kriviči|kriviču]], [[Poļani|poļanu]], [[Radimiči|radimiču]], [[Vjatiči|vjatiču]] u.c. senkrievu cilšu savienības. Kņazistei pakļautās zemes aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. 988.-989. gados kristījās pats [[kņazs]] un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot kristietību arī padoto vidū. XI gs. vidū sākās teritorijas administratīva saskaldīšanās [[Dalienu kņazistes|dalienu kņazistēs]], Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti<ref>Turpmākajos gadsimtos lielkņaza tituls bija politiski ļoti svarīgs senkrievu zemēs, jo ļāva tā valkātājam pretendēt uz visām teritorijām, kas reiz ietilpa Kijevas lielkņazistes zemēs.</ref> [[Monarhs]] bija kņazs (vēlāk lielkņazs), kurš pārvaldīja zemes ar [[kņaza padome]]s palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza [[Tiuns|tiuni]] un [[Bajārs|bajāri]]. Visai liela loma saglabājās ari [[veče]]i. XII gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu. | + | '''Kijevas Krievzeme''' (kr. ''Киевская Русь'') - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums '''Kijevas lielkņazistei''' jeb '''Kijevas kaganātam'''.<ref>Pēc Hazāru kaganāta sabrukuma 969. gadā Kijevas kņazi sāka titulēties kā kagani.</ref> Kņaziste izveidojās IX gs., Kijevā nostiprinoties [[Varjagi|varjagu]] [[karadraudze]]i un pakāpeniski pakļaujot apkārtējās [[Dregoviči|dregoviču]], [[Drevļani|drevļanu]], [[Kriviči|kriviču]], [[Poļani|poļanu]], [[Radimiči|radimiču]], [[Vjatiči|vjatiču]] u.c. senkrievu cilšu savienības. Kņazistei pakļautās zemes aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Līdz 969. gadam [[Hazāru kaganāts|Hazāru kaganāta]] [[vasaļvalsts]]. 988.-989. gados kristījās pats [[kņazs]] un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot kristietību arī padoto vidū. XI gs. vidū sākās teritorijas administratīva saskaldīšanās [[Dalienu kņazistes|dalienu kņazistēs]], Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti<ref>Turpmākajos gadsimtos lielkņaza tituls bija politiski ļoti svarīgs senkrievu zemēs, jo ļāva tā valkātājam pretendēt uz visām teritorijām, kas reiz ietilpa Kijevas lielkņazistes zemēs.</ref> [[Monarhs]] bija kņazs (vēlāk lielkņazs), kurš pārvaldīja zemes ar [[kņaza padome]]s palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza [[Tiuns|tiuni]] un [[Bajārs|bajāri]]. Visai liela loma saglabājās ari [[veče]]i. XII gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu. |
=== Atsauces un paskaidrojumi === | === Atsauces un paskaidrojumi === | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. novembris, plkst. 12.23
Kijevas Krievzeme (kr. Киевская Русь) - Krievijas un padomju historiogrāfijā pieņemts apzīmējums Kijevas lielkņazistei jeb Kijevas kaganātam.[1] Kņaziste izveidojās IX gs., Kijevā nostiprinoties varjagu karadraudzei un pakāpeniski pakļaujot apkārtējās dregoviču, drevļanu, kriviču, poļanu, radimiču, vjatiču u.c. senkrievu cilšu savienības. Kņazistei pakļautās zemes aptvēra teritoriju no Oņegas ezera ziemeļos līdz Melnajai jūrai dienvidos, un no Vislas un Dņestras augšteces rietumos līdz Volgas un Donas augštecei austrumos. Līdz 969. gadam Hazāru kaganāta vasaļvalsts. 988.-989. gados kristījās pats kņazs un lielākā daļa tā karadraudzes, pamazām ieviešot kristietību arī padoto vidū. XI gs. vidū sākās teritorijas administratīva saskaldīšanās dalienu kņazistēs, Kijevā esošajam kņazam turpmāk dēvējoties par lielkņazu un zemei - par lielkņazisti[2] Monarhs bija kņazs (vēlāk lielkņazs), kurš pārvaldīja zemes ar kņaza padomes palīdzību, bet realizēja šo piļu-muižu pārvaldes sistēmu kņaza tiuni un bajāri. Visai liela loma saglabājās ari večei. XII gs. vidū kā vienota protovalsts beidza pastāvēt, tās teritorijai saskaldoties daudzās suverenās kņazistēs, kuru kņazi savā starpā cīnījās par lielkņaza titulu.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 57. lpp.
