Atšķirības starp "Industriālās sabiedrības modelis" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 22. rindiņa: | 22. rindiņa: | ||
* vēlēšanu tiesību piešķiršana iedzīvotājiem un politikas institucionalizēšanās ap masu partijām; | * vēlēšanu tiesību piešķiršana iedzīvotājiem un politikas institucionalizēšanās ap masu partijām; | ||
* zinātnes sasniegumu pielietošana visās dzīves sfērās, it sevišķi industriālajā ražošanā, un sociālās dzīves pakāpeniska racionalizācija. | * zinātnes sasniegumu pielietošana visās dzīves sfērās, it sevišķi industriālajā ražošanā, un sociālās dzīves pakāpeniska racionalizācija. | ||
| + | |||
| + | Izvērstu industriālās sabiedrības analīzi XX gs. 60.s gados veikuši [[Arons Raimonds|R.Arons]] un [[Rostovs Volts|V.Rostovs]]. Bieži viņi tiek minēti kā industriālās sabiedrības koncepcijas izveidotāji. Analizēdams un novērtēdams pēc otrā pasaules kara vērojamo lielo izaugsmi ražošanā un patēriņā, R.Arons ieteica to saukt par „jaunu rūpniecisko apvērsumu”. Kvalitatīvais pacēlums ir kolosālu pārmaiņu rezultāts, un tā virzošais spēks ir ražošanas automatizācija, būtiska darba ražīguma palielināšanās, milzīgs saražotās produkcijas apjoma pieaugums un „revolūcija ienākumos”. V.Rostovs darbā „Ekonomiskās izaugsmes stadijas. Nekomunistiskais manifests” (1960.) iedala visu agrāko un mūsdienu sabiedrību attīstību piecās stadijās: | ||
| + | # tradicionālās sabiedrības stadija; | ||
| + | # pārejas sabiedrības stadija, kad tiek radīti uzplaukuma priekšnoteikumi (mainās cilvēku psiholoģija un Ņūtona idejas atraisa izgudrošanas garu, uzņēmību, gatavību riskēt utt.). Šī stadija aptver Rietumeiropā XVIII gs. un XIX gs pirmo pusi, ASV XIX gs sākumu, jaunattīstības valstīs XX gs. vidu; | ||
| + | # uzplaukuma jeb rūpnieciskās revolūcijas stadija, kad palielinās uzkrātais kapitāls, strauji attīstās vadošās rūpniecības nozares (Anglijā šī stadija aptver XVIII gs beigas, ASV XIX gs. vidu, Vācijā – XIX gs. otro pusi, Krievijā – XIX gs. beigas un XX gs pirmās desmitgades, Ķīnā, Indijā – XX gs. vidu); | ||
| + | # brieduma stadija – būtiski palielinās nacionālais ienākums, strauji attīstās jaunas rūpniecības nozares (Anglijā ap 1850. gadu, ASV – ap 1900. gadu, Francijā, Vācijā – ap 1910. gadu, Japānā ap 1940. gadu, PSRS – ap 1950. gadu); | ||
| + | # augsta masu patēriņa laikmets, kura raksturīgākā iezīme – ilgstošas lietošanas preču (automobiļu, ledusskapju, televizoru u.c.) masveida patēriņš. Pirmās šo stadiju sasniedz ASV, nedaudz vēlāk – Rietumeiropas valstis un Japāna. | ||
| + | Ar trešo stadiju sākas industriālā sabiedrība. Tās pēdējā posmā privātīpašums pārstāj būt galvenais varas un ekonomiskās attīstības stimuls un sociālās struktūras (sociālās noslāņošanās) noteicējs. Konflikti starp sabiedrības slāņiem vairs nav tik asi un risinās kopējā konsensa (vispārējas vienprātības) ietvaros. Tā kā ekonomika ir orientēta uz cenu pazemināšanu, nevis celšanu, tad merkantīlā (veikalnieciskā) ētika un orientācija uz tirgu kā brīvības instrumentu pamazām kļūstot par anahronismu. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 28. rindiņa: | 36. rindiņa: | ||
* The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988 | * The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988 | ||
* The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996 | * The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996 | ||
| + | * Aron R. The industrial society. - N.Y., 1967 | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. februāris, plkst. 12.07
Industriālā sabiedrība jeb rūpnieciskā, tehniskā sabiedrība - saskaņā ar sabiedrības modeļiem nomaina tradicionālo sabiedrību. Industriālās sabiedrības pamats ir zinātniski tehniskā revolūcija, kas izpaudās tehnisko jaunievedumu masveidīgā un visaptverošā izmantošanā ražošanā un pārvaldē, kas savukārt radikāli pārmainīja visas sabiedrības struktūras, sākot ar sociālās saskarsmes un uzvedības formām līdz pat racionalitātei domāšanā kopumā. Jauno sabiedrības modeli O.Konts un H.Spensers dēvēja par "rūpniecisko sabiedrību" un uzskatīja par sabiedrības augstāko tipu. Pēc viņu domām, to raksturo izvērsta darba dalīšana, rūpniecības intensīva attīstība un miermīlīgi ideāli. Aklu paklausību varai nomaina pārliecība, ka galvenais sabiedrības tikums ir indivīdu brīvība. Piespiedu kooperāciju nomaina indivīdu brīvprātīga sadarbība, hierarhisko statusu sistēmu – savstarpējo līgumu sistēma. Spēka vietā nāk simpātijas un likums. Valdības svarīgākā funkcija – pilsoņu audzināšana.
Dažādus industriālās sabiedrības aspektus pētījuši M.Vēbers, E.Dirkheims, F.Tennīss, I.Šumpeters, T.Pārsonss u.c., sniedzot tās vispārīgas pazīmes:
- pastāv spilgti izteikta specializācija un profesionalizācija;
- noteicošā ir preču masveida ražošana neierobežotam tirgum;
- izvērsta visaptveroša mehanizācija un mašinizācija;
- augsta iedzīvotāju mobilitāte un urbanizācija;
- notiek kvalitatīvas izmaiņas nacionālā patēriņa struktūrā;
- nostiprinās demokrātija;
- izveidojas plaši darba tirgi, kas dod iespēju nodalīt ražotāja un patērētāja lomas, darba vietas no ģimenes saimniecības;
- notiek lauksaimniecības darba profesionalizācija un ražīguma kāpināšana;
- atraisās spējas visu laiku pastāvīgi attīstīties, ātri pārkārtoties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem;
- tiek pārrauta mazo sociālkulturālo grupu noslēgtība un pašpietiekamība;
- rodas elite un marginālas grupas, kas iniciē antiautarkiskus procesus, piespiežot tradicionālo sabiedrību pārkārtoties racionāla tirgus prasībām;
- pastāv labvēlīgi motīvi (nacionālisms, protestantiskā ētika, uzņēmības gars, konkurence, peļņa, politisko darbinieku ambīcijas utt.) sociālekonomiskiem pārkārtojumiem;
- nacionālā vienotība tiek panākta ar valodas un kultūras palīdzību;
- ražošanas komercializācija un savam patēriņam orientētas ekonomikas izzušana;
- mašīnražošanas dominance, produkcijas ražošana rūpnīcās;
- lauksaimniecībā nodarbināto samazināšanās;
- sabiedrības urbanizācija;
- strauja analfabētisma samazināšanās;
- vēlēšanu tiesību piešķiršana iedzīvotājiem un politikas institucionalizēšanās ap masu partijām;
- zinātnes sasniegumu pielietošana visās dzīves sfērās, it sevišķi industriālajā ražošanā, un sociālās dzīves pakāpeniska racionalizācija.
Izvērstu industriālās sabiedrības analīzi XX gs. 60.s gados veikuši R.Arons un V.Rostovs. Bieži viņi tiek minēti kā industriālās sabiedrības koncepcijas izveidotāji. Analizēdams un novērtēdams pēc otrā pasaules kara vērojamo lielo izaugsmi ražošanā un patēriņā, R.Arons ieteica to saukt par „jaunu rūpniecisko apvērsumu”. Kvalitatīvais pacēlums ir kolosālu pārmaiņu rezultāts, un tā virzošais spēks ir ražošanas automatizācija, būtiska darba ražīguma palielināšanās, milzīgs saražotās produkcijas apjoma pieaugums un „revolūcija ienākumos”. V.Rostovs darbā „Ekonomiskās izaugsmes stadijas. Nekomunistiskais manifests” (1960.) iedala visu agrāko un mūsdienu sabiedrību attīstību piecās stadijās:
- tradicionālās sabiedrības stadija;
- pārejas sabiedrības stadija, kad tiek radīti uzplaukuma priekšnoteikumi (mainās cilvēku psiholoģija un Ņūtona idejas atraisa izgudrošanas garu, uzņēmību, gatavību riskēt utt.). Šī stadija aptver Rietumeiropā XVIII gs. un XIX gs pirmo pusi, ASV XIX gs sākumu, jaunattīstības valstīs XX gs. vidu;
- uzplaukuma jeb rūpnieciskās revolūcijas stadija, kad palielinās uzkrātais kapitāls, strauji attīstās vadošās rūpniecības nozares (Anglijā šī stadija aptver XVIII gs beigas, ASV XIX gs. vidu, Vācijā – XIX gs. otro pusi, Krievijā – XIX gs. beigas un XX gs pirmās desmitgades, Ķīnā, Indijā – XX gs. vidu);
- brieduma stadija – būtiski palielinās nacionālais ienākums, strauji attīstās jaunas rūpniecības nozares (Anglijā ap 1850. gadu, ASV – ap 1900. gadu, Francijā, Vācijā – ap 1910. gadu, Japānā ap 1940. gadu, PSRS – ap 1950. gadu);
- augsta masu patēriņa laikmets, kura raksturīgākā iezīme – ilgstošas lietošanas preču (automobiļu, ledusskapju, televizoru u.c.) masveida patēriņš. Pirmās šo stadiju sasniedz ASV, nedaudz vēlāk – Rietumeiropas valstis un Japāna.
Ar trešo stadiju sākas industriālā sabiedrība. Tās pēdējā posmā privātīpašums pārstāj būt galvenais varas un ekonomiskās attīstības stimuls un sociālās struktūras (sociālās noslāņošanās) noteicējs. Konflikti starp sabiedrības slāņiem vairs nav tik asi un risinās kopējā konsensa (vispārējas vienprātības) ietvaros. Tā kā ekonomika ir orientēta uz cenu pazemināšanu, nevis celšanu, tad merkantīlā (veikalnieciskā) ētika un orientācija uz tirgu kā brīvības instrumentu pamazām kļūstot par anahronismu.
Literatūra par šo tēmu
- The Concise Oxford Dictionary of Sociology. / Ed. Marshall g. - Oxford, 1994
- The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988
- The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996
- Aron R. The industrial society. - N.Y., 1967
