Atšķirības starp "Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība''' - pirmā [[uguns kase]] Rīgā, kā arī [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs [[Rīgas rāte]]i ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis [[birģermeistars]] Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par uguns kases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus. Darbu kase sāka 1766. gada 1. maijā, kad bija sasniegts pieteikto apdrošināmo īpašumu taksētās vērtības paredzētais minimums – 300 000 dālderu. Priekšsēdētājs bija [[rāte]]s pārstāvis. Statūti neparedzēja ne biedru kopsapulci, ne revīzijas komisiju. Vadošā [[kolēģija]] tika ievēlēta netiešās vēlēšanās, jo ne visi pārstāvēto [[Kārta|kārtu]] locekļi bijuši biedrības biedri. Iestāšanās biedrībā bijusi brīvprātīga, taču kādu laiku nedrīkstējis no uguns kases izstāties. Apdrošināšanai pieņemtas tikai mūra ēkas, kas atradās ar valni ierobežotajā pilsētas daļā. Dzīvojamie nami tikuši apdrošināti par 2/3 no to taksētās vērtības, bet noliktavas – par pusi vērtības. Iemaksas maksimums bija 12% no apdrošināšanas summas. Ja ēka patiešām nodegusi, līdzekļus zaudējumu atlīdzībai vajadzības gadījumā savāca repartīcijas ceļā no biedriem. Saņemtā zaudējuma atlīdzība bijusi obligāti jāizmanto tikai un vienīgi nodegušās ēkas atjaunošanai. 1783. gadā bija apdrošinātas 97% no visām ēkām Rīgā. Ugunsgrēku bijis visai maz – tikai 27, 16 gadījumos bija jāizmanto repartīcija, bet 11 gadījumos atlīdzībai pieticis ar kasē esošo summu. Pakāpeniski biedrības darbība demokratizējusies, un 1755. gadā sanākusi pirmā biedru kopsapulce. Biedrība darbojusies rātes aizbildniecībā. 1825. gadā, atsaucoties uz biedru neapmierinātību, atlīdzību noteica 100% apmērā no ēkas taksētās vērtības, kas atvieglojis saņemt arī hipotekāros kredītus. | + | '''Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība''' - pirmā [[uguns kase]] Rīgā, kā arī [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs [[Rīgas rāte]]i ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis [[birģermeistars]] Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par uguns kases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus. Darbu kase sāka 1766. gada 1. maijā, kad bija sasniegts pieteikto apdrošināmo īpašumu taksētās vērtības paredzētais minimums – 300 000 dālderu. Priekšsēdētājs bija [[rāte]]s pārstāvis. Statūti neparedzēja ne biedru kopsapulci, ne revīzijas komisiju. Vadošā [[kolēģija]] tika ievēlēta netiešās vēlēšanās, jo ne visi pārstāvēto [[Kārta|kārtu]] locekļi bijuši biedrības biedri. Iestāšanās biedrībā bijusi brīvprātīga, taču kādu laiku nedrīkstējis no uguns kases izstāties. Apdrošināšanai pieņemtas tikai mūra ēkas, kas atradās ar valni ierobežotajā pilsētas daļā. Dzīvojamie nami tikuši apdrošināti par 2/3 no to taksētās vērtības, bet noliktavas – par pusi vērtības. Iemaksas maksimums bija 12% no apdrošināšanas summas. Ja ēka patiešām nodegusi, līdzekļus zaudējumu atlīdzībai vajadzības gadījumā savāca repartīcijas ceļā no biedriem. Saņemtā zaudējuma atlīdzība bijusi obligāti jāizmanto tikai un vienīgi nodegušās ēkas atjaunošanai. 1783. gadā bija apdrošinātas 97% no visām ēkām Rīgā. Ugunsgrēku bijis visai maz – tikai 27, 16 gadījumos bija jāizmanto repartīcija, bet 11 gadījumos atlīdzībai pieticis ar kasē esošo summu. Pakāpeniski biedrības darbība demokratizējusies, un 1755. gadā sanākusi pirmā biedru kopsapulce. Biedrība darbojusies rātes aizbildniecībā. 1825. gadā, atsaucoties uz biedru neapmierinātību, atlīdzību noteica 100% apmērā no ēkas taksētās vērtības, kas atvieglojis saņemt arī hipotekāros kredītus. 1862. gadā biedru kopsapulce lēma par pārmaiņu nepieciešamību un ievēlēja redakcijas komisiju grozījumu projekta izstrādāšanai. 2 1/2 gadu laikā esot izstrādāti trīs grozījumu projekti, pēc kuriem biedru kopsapulce apstiprināja jauno statūtu projektu (kuru iekšlietu ministrs apstiprinājis 1864. gadā). Darbības rajons tika paplašināts līdz Elizabetes ielai, atcelta prasība par obligātu nodegušās ēkas atjaunošanu, biedriem dota atļauja no biedrības izstāties, fonda uzkrāšanai ik gadu bija jāmaksā 1/20% apmērā no apdrošināšanas summas, iemaksas ņemšana tika pārtraukta, kad fonds līdzinājies 5% apmērā no apdrošināšanas kopsummas, saglabāta vienreizēja iemaksa 1/8% apmērā no apdrošināšanas summas; vajadzības gadījumā arvien varēja izmantot repartīciju, ģenerāltaksāciju bija jāveic pēc vajadzības, valdei bija pienākums katru gadu iesniegt kopsapulcei darbības pārskatu. Līdz XX gadsimta sākumam ''Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība'' izveidojās par modernu kooperatīvu, lai gan biedru skaits tajā saruka. Kad sākās [[Pirmais pasaules karš]], biedrības uzkrātie fondi, kas bija ieguldīti vērtspapīros, zaudēja savu vērtību. 1921. gadā biedrība reorganizējās par akciju sabiedrību. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
[[Kategorija:Sabiedriskas organizācijas]] | [[Kategorija:Sabiedriskas organizācijas]] | ||
| + | [[Kategorija:Saimnieciskās organizācijas]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 11. marts, plkst. 03.46
Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība - pirmā uguns kase Rīgā, kā arī Krievijas impērijā. 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs Rīgas rātei ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis birģermeistars Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par uguns kases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus. Darbu kase sāka 1766. gada 1. maijā, kad bija sasniegts pieteikto apdrošināmo īpašumu taksētās vērtības paredzētais minimums – 300 000 dālderu. Priekšsēdētājs bija rātes pārstāvis. Statūti neparedzēja ne biedru kopsapulci, ne revīzijas komisiju. Vadošā kolēģija tika ievēlēta netiešās vēlēšanās, jo ne visi pārstāvēto kārtu locekļi bijuši biedrības biedri. Iestāšanās biedrībā bijusi brīvprātīga, taču kādu laiku nedrīkstējis no uguns kases izstāties. Apdrošināšanai pieņemtas tikai mūra ēkas, kas atradās ar valni ierobežotajā pilsētas daļā. Dzīvojamie nami tikuši apdrošināti par 2/3 no to taksētās vērtības, bet noliktavas – par pusi vērtības. Iemaksas maksimums bija 12% no apdrošināšanas summas. Ja ēka patiešām nodegusi, līdzekļus zaudējumu atlīdzībai vajadzības gadījumā savāca repartīcijas ceļā no biedriem. Saņemtā zaudējuma atlīdzība bijusi obligāti jāizmanto tikai un vienīgi nodegušās ēkas atjaunošanai. 1783. gadā bija apdrošinātas 97% no visām ēkām Rīgā. Ugunsgrēku bijis visai maz – tikai 27, 16 gadījumos bija jāizmanto repartīcija, bet 11 gadījumos atlīdzībai pieticis ar kasē esošo summu. Pakāpeniski biedrības darbība demokratizējusies, un 1755. gadā sanākusi pirmā biedru kopsapulce. Biedrība darbojusies rātes aizbildniecībā. 1825. gadā, atsaucoties uz biedru neapmierinātību, atlīdzību noteica 100% apmērā no ēkas taksētās vērtības, kas atvieglojis saņemt arī hipotekāros kredītus. 1862. gadā biedru kopsapulce lēma par pārmaiņu nepieciešamību un ievēlēja redakcijas komisiju grozījumu projekta izstrādāšanai. 2 1/2 gadu laikā esot izstrādāti trīs grozījumu projekti, pēc kuriem biedru kopsapulce apstiprināja jauno statūtu projektu (kuru iekšlietu ministrs apstiprinājis 1864. gadā). Darbības rajons tika paplašināts līdz Elizabetes ielai, atcelta prasība par obligātu nodegušās ēkas atjaunošanu, biedriem dota atļauja no biedrības izstāties, fonda uzkrāšanai ik gadu bija jāmaksā 1/20% apmērā no apdrošināšanas summas, iemaksas ņemšana tika pārtraukta, kad fonds līdzinājies 5% apmērā no apdrošināšanas kopsummas, saglabāta vienreizēja iemaksa 1/8% apmērā no apdrošināšanas summas; vajadzības gadījumā arvien varēja izmantot repartīciju, ģenerāltaksāciju bija jāveic pēc vajadzības, valdei bija pienākums katru gadu iesniegt kopsapulcei darbības pārskatu. Līdz XX gadsimta sākumam Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība izveidojās par modernu kooperatīvu, lai gan biedru skaits tajā saruka. Kad sākās Pirmais pasaules karš, biedrības uzkrātie fondi, kas bija ieguldīti vērtspapīros, zaudēja savu vērtību. 1921. gadā biedrība reorganizējās par akciju sabiedrību.
