Atšķirības starp "Uguns kase" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Uguns kase''' jeb '''Ugunsapdrošināšanas biedrība''' - [[savstarpējās apdrošināšanas biedrība]] ugunsgrēka nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā jau XVIII gs. ''Uguns kasi'' pārvaldīja [[kolēģija]], ko veidoja [[rāte]]s un [[ģilde]]s pārstāvji. | '''Uguns kase''' jeb '''Ugunsapdrošināšanas biedrība''' - [[savstarpējās apdrošināšanas biedrība]] ugunsgrēka nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā jau XVIII gs. ''Uguns kasi'' pārvaldīja [[kolēģija]], ko veidoja [[rāte]]s un [[ģilde]]s pārstāvji. | ||
| − | Zemnieki pēc brīvlaišanas veidoja paši savas '''Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības'''. Kad bijušajiem [[dzimtcilvēki]]em radās iespēja izpirkt saimniecības, pieauga vajadzība arī pēc apdrošināšanas ugunsnelaimes gadījumos. Eksistējošās privātās ugunsapdrošināšanas sabiedrības prasīja lielas prēmijas (iemaksas) un centās pēc iespējas samazināt kompensācijas par zaudējumiem. Tāpēc zemnieki sāka slēgt savstarpējos līgumus ar kaimiņiem, kas nodrošināja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumā. Saskaņā ar līgumiem, daļa atlīdzības tika izmaksāta naudā, pārējā izpaudās kā palīdzība ēku atjaunošanas darbos. Pirmās zināmās latviešu ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšanas iniciators un galvenais organizators bija Reinis Kaudzīte, un biedrība tika nodibināta 1868. gadā Drustos. Tai sekoja šādas biedrības Tolkā (1872.) un Ērģemē (1876.). Sākotnēji biedrības darbojās neoficiāli, un tikai 1880. gadā [[Krievijas impērija]]s Iekšlietu ministrija apstiprināja ''Vecpiebalgas ugunsapdrošināšanas sabiedrības'' statūtus, pēc kuriem varēja reģistrēties arī citas sabiedrības. Nākamajos 13 gados Vidzemē un Kurzemē tika reģistrētas vismaz 147 līdzīgas sabiedrības, bet 1913. gadā to skaits pārsniedza 300. | + | Zemnieki pēc brīvlaišanas veidoja paši savas '''Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības'''. Kad bijušajiem [[dzimtcilvēki]]em radās iespēja izpirkt saimniecības, pieauga vajadzība arī pēc apdrošināšanas ugunsnelaimes gadījumos. Eksistējošās privātās ugunsapdrošināšanas sabiedrības prasīja lielas prēmijas (iemaksas) un centās pēc iespējas samazināt kompensācijas par zaudējumiem. Tāpēc zemnieki sāka slēgt savstarpējos līgumus ar kaimiņiem, kas nodrošināja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumā. Saskaņā ar līgumiem, daļa atlīdzības tika izmaksāta naudā, pārējā izpaudās kā palīdzība ēku atjaunošanas darbos. Pirmās zināmās latviešu ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšanas iniciators un galvenais organizators bija Reinis Kaudzīte, un biedrība tika nodibināta 1868. gadā Drustos. Tai sekoja šādas biedrības Tolkā (1872.) un Ērģemē (1876.). Sākotnēji biedrības darbojās neoficiāli, un tikai 1880. gadā [[Krievijas impērija]]s Iekšlietu ministrija apstiprināja ''Vecpiebalgas ugunsapdrošināšanas sabiedrības'' statūtus, pēc kuriem varēja reģistrēties arī citas sabiedrības. Nākamajos 13 gados Vidzemē un Kurzemē tika reģistrētas vismaz 147 līdzīgas sabiedrības, bet 1913. gadā to skaits pārsniedza 300. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru. |
Skat. arī: | Skat. arī: | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 16. marts, plkst. 18.52
Uguns kase jeb Ugunsapdrošināšanas biedrība - savstarpējās apdrošināšanas biedrība ugunsgrēka nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā jau XVIII gs. Uguns kasi pārvaldīja kolēģija, ko veidoja rātes un ģildes pārstāvji.
Zemnieki pēc brīvlaišanas veidoja paši savas Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības. Kad bijušajiem dzimtcilvēkiem radās iespēja izpirkt saimniecības, pieauga vajadzība arī pēc apdrošināšanas ugunsnelaimes gadījumos. Eksistējošās privātās ugunsapdrošināšanas sabiedrības prasīja lielas prēmijas (iemaksas) un centās pēc iespējas samazināt kompensācijas par zaudējumiem. Tāpēc zemnieki sāka slēgt savstarpējos līgumus ar kaimiņiem, kas nodrošināja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumā. Saskaņā ar līgumiem, daļa atlīdzības tika izmaksāta naudā, pārējā izpaudās kā palīdzība ēku atjaunošanas darbos. Pirmās zināmās latviešu ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšanas iniciators un galvenais organizators bija Reinis Kaudzīte, un biedrība tika nodibināta 1868. gadā Drustos. Tai sekoja šādas biedrības Tolkā (1872.) un Ērģemē (1876.). Sākotnēji biedrības darbojās neoficiāli, un tikai 1880. gadā Krievijas impērijas Iekšlietu ministrija apstiprināja Vecpiebalgas ugunsapdrošināšanas sabiedrības statūtus, pēc kuriem varēja reģistrēties arī citas sabiedrības. Nākamajos 13 gados Vidzemē un Kurzemē tika reģistrētas vismaz 147 līdzīgas sabiedrības, bet 1913. gadā to skaits pārsniedza 300. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru.
Skat. arī:
- Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība
- Otrā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība
- Liepājas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība
