Atšķirības starp "Lēņa tiesības" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Lēņa tiesības''' (fr. ''droits féodal'', vc. ''Lehnrecht, Lehnswesen'', kr. ''ленное право'') - tiesību sistēma Rietumeiropā, kas regulēja attiecības starp [[Senjors|senjoru]] un tā [[Vasalis|vasaļiem]]. Tās normas reglamentēja [[Lēnis|lēņa]] būtiskās pazīmes, objektu (nekustamo mantību, tiesas varu, pienākumus), subjektu, lēņa iegūšanas, mantošanas un zaudēšanas tiesisko kārtību, kā arī kriminālatbildību par ''lēņa tiesību'' pārkāpšanu.
+
'''Lēņa tiesības''' jeb '''lēņu tiesības''' (fr. ''droits féodal'', vc. ''Lehnrecht, Lehnswesen'', kr. ''ленное право'') - tiesību sistēma Rietumeiropā, kas regulēja attiecības starp [[Senjors|senjoru]] un tā [[Vasalis|vasaļiem]]. Tās normas reglamentēja [[Lēnis|lēņa]] būtiskās pazīmes, objektu (nekustamo mantību, tiesas varu, pienākumus), subjektu, lēņa iegūšanas, mantošanas un zaudēšanas tiesisko kārtību, kā arī kriminālatbildību par ''lēņa tiesību'' pārkāpšanu. ''Lēņa tiesības'' no pārējām tiesībām atšķīrās ar savdabīgu kalpošanas un uzticības momentu. ''Lēņa tiesību'' personiskais moments bija balstīts uz uzticību, jo pamatsaistība ''lēņa tiesībās'' bija personālā saikne, kas pastāvēja starp vasali un senjoru. Lēņa līgums nebija parasts darījums, bet brālība, lai gan ar nevienādām tiesībām, kam seko savstarpēji abpusēji uzticības pienākumi, kas bija stingri norobežoti un izrietēja no [[kārta]]s. ([[bruņniecība]]s) goda jēdziena.
  
 
''Lēņa tiesības'' izveidojās VI-VIII gs. kā sadzīves prakse, apvienojot romiešu agrārās saimniekošanas iekārtas, ģermāņu karadraudzes un ķeltu vergu tiesību atsevišķos lietiskos ([[prekārijs]], [[beneficijs]]) un personiskos ([[vasalitāte]]) elementus, veidojot to savdabīgo sociālo, ekonomisko un tiesisko kārtību, ko dēvē par [[Feodālisms|feodālismu]]. ''Lēņa tiesību'' kodifikācija sākās [[Lombardija|Lombardijā]], kur XII gs. beigās tika sastādīta privāta tiesību kompilācija 2 grāmatās: "Lēņa ieradumi" un "Lēņa grāmatas" (viduslat. ''Consuetudines'', ''Libri feudorum''). Turpmākajos gados šos kopojumus vairākkārt pārstrādāja, līdz 1220. gadā jurists Hugolīns to apvienoja ar [[Justiniāna kodifikācija|Justiniāna kodifikāciju]] ar nosaukumu "Decima collatio novellarum" (tāpēc, recipējot [[romiešu tiesības]], XV gs. vācu zemēs tika aizgūtas arī Lombardijas ''lēņa tiesības''). XIII gs. arī vācu zemēs, paralēli zemes tiesībām, tika izveidotas arī ''lēņu tiesību'' kodifikācijas, no kurām zināmākās ir "[[Sakšu spogulis]]" un "[[Švābu spogulis]]". Šajā laikā šīs tiesības tika cieši saistītas ar [[Bruņniecība|bruņniecības kārtu]]. Līdz ar to ''lēņa tiesībās'' arvien lielāku lomu ieguva zemes tiesību normas, kas īpaši ietekmēja lēņa mantojuma un lietu tiesības. Zaudēja spēku tikai jaunajos laikos: [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes hercogistē]] tās tika atceltas 1776. gadā, [[Vidzemes guberņa|Vidzemē un Igaunijā]] - 1783. gadā, Francijā - 1789. gadā, vācu zemēs 1850.-1852. gados (dažās zemēs saglabājās līdz pat XX gs. un tika atceltas tikai ar 1919. gada [[Veimāras konstitūcija]]s 155. pantu).
 
''Lēņa tiesības'' izveidojās VI-VIII gs. kā sadzīves prakse, apvienojot romiešu agrārās saimniekošanas iekārtas, ģermāņu karadraudzes un ķeltu vergu tiesību atsevišķos lietiskos ([[prekārijs]], [[beneficijs]]) un personiskos ([[vasalitāte]]) elementus, veidojot to savdabīgo sociālo, ekonomisko un tiesisko kārtību, ko dēvē par [[Feodālisms|feodālismu]]. ''Lēņa tiesību'' kodifikācija sākās [[Lombardija|Lombardijā]], kur XII gs. beigās tika sastādīta privāta tiesību kompilācija 2 grāmatās: "Lēņa ieradumi" un "Lēņa grāmatas" (viduslat. ''Consuetudines'', ''Libri feudorum''). Turpmākajos gados šos kopojumus vairākkārt pārstrādāja, līdz 1220. gadā jurists Hugolīns to apvienoja ar [[Justiniāna kodifikācija|Justiniāna kodifikāciju]] ar nosaukumu "Decima collatio novellarum" (tāpēc, recipējot [[romiešu tiesības]], XV gs. vācu zemēs tika aizgūtas arī Lombardijas ''lēņa tiesības''). XIII gs. arī vācu zemēs, paralēli zemes tiesībām, tika izveidotas arī ''lēņu tiesību'' kodifikācijas, no kurām zināmākās ir "[[Sakšu spogulis]]" un "[[Švābu spogulis]]". Šajā laikā šīs tiesības tika cieši saistītas ar [[Bruņniecība|bruņniecības kārtu]]. Līdz ar to ''lēņa tiesībās'' arvien lielāku lomu ieguva zemes tiesību normas, kas īpaši ietekmēja lēņa mantojuma un lietu tiesības. Zaudēja spēku tikai jaunajos laikos: [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes hercogistē]] tās tika atceltas 1776. gadā, [[Vidzemes guberņa|Vidzemē un Igaunijā]] - 1783. gadā, Francijā - 1789. gadā, vācu zemēs 1850.-1852. gados (dažās zemēs saglabājās līdz pat XX gs. un tika atceltas tikai ar 1919. gada [[Veimāras konstitūcija]]s 155. pantu).

Versija, kas saglabāta 2011. gada 19. februāris, plkst. 16.50

Lēņa tiesības jeb lēņu tiesības (fr. droits féodal, vc. Lehnrecht, Lehnswesen, kr. ленное право) - tiesību sistēma Rietumeiropā, kas regulēja attiecības starp senjoru un tā vasaļiem. Tās normas reglamentēja lēņa būtiskās pazīmes, objektu (nekustamo mantību, tiesas varu, pienākumus), subjektu, lēņa iegūšanas, mantošanas un zaudēšanas tiesisko kārtību, kā arī kriminālatbildību par lēņa tiesību pārkāpšanu. Lēņa tiesības no pārējām tiesībām atšķīrās ar savdabīgu kalpošanas un uzticības momentu. Lēņa tiesību personiskais moments bija balstīts uz uzticību, jo pamatsaistība lēņa tiesībās bija personālā saikne, kas pastāvēja starp vasali un senjoru. Lēņa līgums nebija parasts darījums, bet brālība, lai gan ar nevienādām tiesībām, kam seko savstarpēji abpusēji uzticības pienākumi, kas bija stingri norobežoti un izrietēja no kārtas. (bruņniecības) goda jēdziena.

Lēņa tiesības izveidojās VI-VIII gs. kā sadzīves prakse, apvienojot romiešu agrārās saimniekošanas iekārtas, ģermāņu karadraudzes un ķeltu vergu tiesību atsevišķos lietiskos (prekārijs, beneficijs) un personiskos (vasalitāte) elementus, veidojot to savdabīgo sociālo, ekonomisko un tiesisko kārtību, ko dēvē par feodālismu. Lēņa tiesību kodifikācija sākās Lombardijā, kur XII gs. beigās tika sastādīta privāta tiesību kompilācija 2 grāmatās: "Lēņa ieradumi" un "Lēņa grāmatas" (viduslat. Consuetudines, Libri feudorum). Turpmākajos gados šos kopojumus vairākkārt pārstrādāja, līdz 1220. gadā jurists Hugolīns to apvienoja ar Justiniāna kodifikāciju ar nosaukumu "Decima collatio novellarum" (tāpēc, recipējot romiešu tiesības, XV gs. vācu zemēs tika aizgūtas arī Lombardijas lēņa tiesības). XIII gs. arī vācu zemēs, paralēli zemes tiesībām, tika izveidotas arī lēņu tiesību kodifikācijas, no kurām zināmākās ir "Sakšu spogulis" un "Švābu spogulis". Šajā laikā šīs tiesības tika cieši saistītas ar bruņniecības kārtu. Līdz ar to lēņa tiesībās arvien lielāku lomu ieguva zemes tiesību normas, kas īpaši ietekmēja lēņa mantojuma un lietu tiesības. Zaudēja spēku tikai jaunajos laikos: Kurzemes hercogistē tās tika atceltas 1776. gadā, Vidzemē un Igaunijā - 1783. gadā, Francijā - 1789. gadā, vācu zemēs 1850.-1852. gados (dažās zemēs saglabājās līdz pat XX gs. un tika atceltas tikai ar 1919. gada Veimāras konstitūcijas 155. pantu).

Skat. arī lēņa grāmata

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 157.-158. lpp.
  • Heinrich Mitteis. Lehnrecht und Staatsgewalt : Untersuchungen zur mittelalterlichen Verfassungsgeschichte. - H. Böhlaus: Weimar, 1958 - 714 S.
  • Glossen zum Sachsenspiegel-Lehnrecht : Die kürzere Glosse. 2 vols. / Frank-Michael Kaufmann, Hrsg. - Hahnsche Buchhandlung: Hannover, 2006
  • Sachsenspiegel. Landrecht und Lehnrecht

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Lēņa_tiesības&oldid=31908"