Atšķirības starp "Džihāds" versijām

Pašreizējā versija, 2011. gada 31. maijs, plkst. 15.33

Džihāds (ar. جهاد - džāhada - "censties", "pūlēties" vai "cīnīties") - islamā ticīgā vēlme izdarīt visu iespējamo, veltīt visus savus spēkus un enerģiju, realizējot ticību, ko var attiecināt uz Korāna norāžu izpildīšanu, pieklājīgu un dievbijīgu uzvedību, cīņu ar savām sliktajām tieksmēm vai uz karu ar ienaidnieku: 1) cīnīties ar savām nelāgajām tieksmēm, 2) censties uzlabot sabiedrību, 3) cīnīties, lai izplatītu islamu, norādot, ka saskaņā ar Korānu “Sauc uz Dieva ceļu ar gudrību un labu paziņojumu un strīdies ar viņiem labā ceļā” (Korāns, 16:125). Pēdējais var būt miera pasākums – valodas džihāds vai rokas džihāds, bet, lietojot spēku – zobena džihāds: “Un cīnieties ar viņiem, kamēr vairs nebūs kārdinājuma un visa ticība piederēs Allāham. Un, ja viņi noturēsies, nebūs naida, izņemot pret neticīgajiem” (Korāns, 2:193). Islāma sākumposmā džihāds radās kā pašaizsardzība un cīņa par islama izplatīšanos. Teorētiski visa musulmaņa dzīve - arī piecu islama pīlāru realizēšana, - ir džihāds. Saskaņā ar hadīsām, pravietisMuhammeds nošķīra "mazo" un "lielo" džihādu: ar mazo saprata zobena džihādu, bet ar lielo – miera džihādu, cilvēka pašpilnveidošanos.

Korānā izšķir 3 džihāda veidus:

• miera džihāds - "Tie, kas piepūlas, viņi piepūlas sevis dēļ. Tiešām,Allāham nav vajadzīgas pasaules!” (Korāns, 29:6);
• pašaizsardzības džihāds - “Ir atļauts tiem, ar kuriem cīnās par to, ka viņi tika apvainoti. Tiešām, Allāhs var palīdzēt viņiem” (Korāns, 22:40–41);
• zobena džihāds - “Un cīnieties Allāhaceļā ar tiem, kuri cīnās pret jums... Un nogaliniet viņus, kur satiksiet... Un cīnieties ar viņiem, kamēr nebūs vairs kārdinājuma...” (Korāns, 2:190–193).

Jaunāko laiku islama teoloģijā džihādu iedala vairāk apakšvirzienos:

• Dvēseles džihāds (jihad an nafs) - dvēseles iekšējā cīņa par paša ticības izpratni un ticības realizāciju, pat izciešot šai sakarā mokas (sūfismā);
• Sātana džihāds (jihad as Shaitan) - cīņa pret kaislībām (burt. Sātanu);
• Dzīves džihāds (jihad as shabs az zulm ua al bidaa ua al munkart) - cīņa pret musulmaņu apspiešanu, grēku, novirzēm no pravieša mācības;
• Cīņas džihads (jihad a-kufan ua al-munafikin) - cīņa pret pret neticīgajiem un liekuļiem, tas tiek veikta ar sirdi, mēli, bagātību un rokām;
• Valodas džihāds (jihad bil lisan) - cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propagandu u.tml.);
• Spalvas džihāds (jihad bil qalam) - cīņa pret ļaunumu ar teoloģijas studijām, islāma jurisprudences un zinātnes studijām;
• Rokas džihāds (jihad bil yad) - cīņa pret ļaunumu rīkojoties, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par nabagiem, veciem cilvēkiem utt.
• Zobena džihāds (jihad bis saif) - bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš pret svešzemju iebrucējiem, kas apdraud musulmaņu dzīvesveidu un ticību.

Korāna sūrās, var skaidri redzēt vairākus jēdziena paveidus, kā arī tā dažādu lietojumu. Runājot par džihāda pielīdzināšanas pamatotību "svētajam karam"^[1], to nevar pielīdzināt svētajam karam tā plašās nozīmes dēļ, tomēr jāprecizē, ka, lai arī nevar pielīdzināt džihāda institūtu svētajam karam, šāds karš ir pielīdzināms vienai no džihāda gradācijām. Primāri šis jēdziens radās gan kā jaunās reliģijas izdzīvošanas mehānisms samērā naidīgā vidē, kurā uzbrukumi - gazavats, faths - bija normāla parādība, gan kā morāles mehānisms. Turpmāk džihāda institūts attīstījās, paplašinājās un kļuva elastīgs reliģijas nepieciešamības, dzīves apstākļu un vairāku mazhabu interpretāciju dēļ. Korāna un hadīsu tekstu saturs par džihādu ir daudzpusīgs, dažreiz pat pretrunīgs, un tas ir likumsakarīgi, jo katru džihāda izpratni veidoja konkrēti musulmaņu draudzes un Muhammeda dzīves nosacījumi dažādos to darbības posmos. Tas dod gandrīz neierobežotu džihāda traktējuma brīvību un parāda konkrēto īstenticīgo attieksmi pret karu un mieru. Divās trešdaļās piemēru, kur sastopamsdarbības vārds džāhada vai tā atvasinājumi, Korānā tas nozīmē karu. Bieži vien džihāda darbība ir saistīta ar frāzi “Dieva ceļā” (fī sabīl Allāh) - kā darbību kā Dieva valstības stiprināšanu uz zemes. Džihāda enciklopēdijā doti divi džihāda pamatveidi – uzbrūkošais un aizstāvošais džihāds (Korāns aicināja musulmaņus piedalīties uzbrūkošā džihādā, ja šo svarīgo pienākumu musulmaņi ignorē, viņi tiek pakļauti aizstāvošajam džihādam), bet nav sniegts šo džihāda pamatveidu sīkāks dalījums.

Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība) un lai cīnītos par savu ticību (pret zaimošanu un apdraudēšanu): “Ir atļauts tiem, ar kuriem cīnās par to, ka viņi ir apvainotie" (Korāns, 22:39–40), "Un cīnieties Allāha ceļā ar tiem, kuri cīnās ar jums, bet nepārkāpiet" (Korāns, 2:190). Šādā veidā pravietis: 1) aizliedza cīnīties musulmaņiem savā starpā, ar šo aizliegumu norādot uz “svešiniekiem”, kas nepieder ummai (no tā laika redzams kā džihāda institūts sāk modifcēties; tā izpratnē parādās arī kareivīgās konfrontācijas ideja ar citu reliģiju pārstāvjiem); 2) vadīja uzbrukumus, motivējot tos ar ticības nosargāšanas neiespējamību bez kara. Svarīga nozīme džihāda kā militāra termina tapšanas vēsturē bija vairākiem kariem, pēc kuriem var izsekot džihāda vēsturiskās evolūcijas posmus. Tie notika starp medīniešiem (ar Muhammedu priekšgalā) un mekiešiem. Pirmo veiksmīgo medīniešu uzbrukumu karavānai 624. gadā, lai aplaupītu, var uzskatīt par gazavatu. Tad sekoja faths ar kauju pie Badras, jo Muhammedu iedrošināja iepriekšējā uzvara un laupījums. Pēc tās nāca aizstāvēšanās kauja pie Uhudas, un Muhammeda pavēle Uhudas kaujas dalībniekiem vajāt Abū Sufjānu jau bija uzbrukuma džihāds.

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Encyclopaedia of Jihad. / Ed. by R. K. Pruthi. - Anmol Publication PVT: New–Delhi, 2002
• Firestone R. Jihād. The Origin of Holy War in Islam. - OxfordUniversity Press: New–York/Oxford, 1999
• Peters R. Jihad. // The Encyclopedia of Religion. Vol. 8. / ed. by M. Eliade. - MacmillanPublishing Company: New–York, 1987

• Жданов Н. Исламская концепция миропорядка. - Международные Отношения: Москва, 2003
• Хайретдинов М. Цели и способы джихада. - НИМ Махинур: Нижний Новгород, 2005
• Сагадеев А. Джихад. // Наука и Религия. № 6, 1989

Resursi internetā par šo tēmu

• Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
• Olga Petrova. Musulmaņu svētais karš džihāds un Eiropa(džihāds krievu islāma pētniecībā). // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 142.-152. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8

• Шейх Атиййа Сакр. Понимание джихада на современном этапе.