Atšķirības starp "Latviešu baltie strēlnieki" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
1920. gada pavasarī un vasarā daļas evakuētas uz Latviju, kur tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai). | 1920. gada pavasarī un vasarā daļas evakuētas uz Latviju, kur tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai). | ||
| − | Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (''Александр Каупиньш''), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/dauksru.htm Pēteris Daukšs] (''Петерис Даукшс''), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (''Эрнест Долманис''), bataljona komandieris štabskapitans [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/bubindusru.htm Andrejs Bubinduss] (''Андрейс Бубиндусс'', vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (''Теодор Бредже''), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (''Петерис Лиепиньш''), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (''Петерис Блукис'' - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (''Фридрихс Упе'') u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (''П.Межакс'') bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis [[Briedis Fridrihs|F.Briedis]] it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c. | + | Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija ap 4000 latviešu strēlnieku un kādi 400 virsnieki. Lielākā daļa tur bija nonākuši pēc latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas.<ref>Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.</ref> Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (''Александр Каупиньш''), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/dauksru.htm Pēteris Daukšs] (''Петерис Даукшс''), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (''Эрнест Долманис''), bataljona komandieris štabskapitans [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/bubindusru.htm Andrejs Bubinduss] (''Андрейс Бубиндусс'', vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (''Теодор Бредже''), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (''Петерис Лиепиньш''), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (''Петерис Блукис'' - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (''Фридрихс Упе'') u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (''П.Межакс'') bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis [[Briedis Fridrihs|F.Briedis]] it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c. |
| + | |||
| + | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 5. marts, plkst. 21.20
Latviešu baltie strēlnieki (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem latviešu strēlniekiem komplektētām militārām vienībām Krievijas pilsoņu kara laikā, kuras reāli vai formāli bija pret lielinieku varu. Bija nokomplektētas 2 lielākas vienības:
1920. gada pavasarī un vasarā daļas evakuētas uz Latviju, kur tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai).
Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija ap 4000 latviešu strēlnieku un kādi 400 virsnieki. Lielākā daļa tur bija nonākuši pēc latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas.[1] Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (Александр Каупиньш), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs (Петерис Даукшс), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (Эрнест Долманис), bataljona komandieris štabskapitans Andrejs Bubinduss (Андрейс Бубиндусс, vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (Теодор Бредже), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (Петерис Лиепиньш), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (Петерис Блукис - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (Фридрихс Упе) u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (П.Межакс) bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis F.Briedis it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.
